Galerijas:
Vīrs ar senlatviešu bārdu, bērni, kas iet rotaļās, pie kontrabasa zālītē aizmigusi dejotāja, „6 gulētāji” – zālienā izstiepušies, saldi snauž puiši nātnās biksiņās, kāds mūsdienīgs puisis ar „ragiem” un saulesbrillēm pūš savu pūšamo. Interesanti tipāži.
Tā ir ieceres saldā medus karote darvas mucā, ko sauc par darba realizāciju. Krāsas ir baisi kliedzošas – tīrs zilais, zaļais un arī sarkanais, vēl pa kādam tautiski baltam vai pelēcīgam pleķītim (indīgi zilās debesis pār Brīvības pieminekli, jau vien liek nodrebināties). Paplūdušas līnijas, daļa darbu šabloniski un tukši – miglaina tautas masa Dziesmusvētku estrādē.
Mans nolūks nav ironizēt par pasākumu kā tādu, Dziesmu svētki ir unikāla parādība, kultūras vērtība un punkts. Taču, ja sarunā, kāds šo iestādi pārstāvošais, var aizrautīgi klāstīt, cik svarīgi pavēstīt pasaulei, kāds mantojums un nepārvērtējams Fenomens ir šie svētki un tad piebilst, ka nav jau izstāde nekas izcils, bet šis nav arī pats sliktākais veids, kā par to vēstīt, tad nu piedodiet... Ir arī daudzi citi neslikti veidi.
Ja jau ar šo izstādi tiek veidota reklāma Latvijai, Dziesmusvētkiem utt., kāda acīmredzami ir iecere, tad varbūt labāk „nežņaugties”, ieguldīt kvalitatīvu fotogrāfiju izgatavošanā vairāk, bet toties izdarīt visu par 100%. Citādi sanāk Eiropai pamest tādu lielizmēra skatu kartīti, aptuvenam priekšstatam, sak’ – tā nu mums te laiku pa laikam notiekas...
