Amerikāņu dramaturgs, teātra un kino režisors Nils Labuts ir radījis mūsdienu versiju par to, kā Ieva pavedina Ādamu, atļaujoties vienlaikus spēlēt gan Paradīzes čūskas, gan Dieva lomu.
Ādams ir neveikls neveiksminieks, kura dzīve mainās, satiekot pašpārliecināto un pievilcīgo mākslas studenti Evu. Mazā universitātes pilsētiņā neatšķetināmā kamolā emocionāli un romantiski savijas kopā četru jaunu cilvēku dzīves.
Izrādi “Šeipings” var uzskatīt par krāšņu šovu, kura mērķis ir pasmieties pašiem par sevi un citiem. Luminiscējošo krāsu kostīmi, puskailas aktrises, parodijas par pašmāju zvaigznēm, ironiskas atsauces uz konceptuālo mākslu, politiskas akcijas – režisors Dž. Dž. Džilindžers sniedz skatītājiem to, ko no viņa gaida. Ja manifests uzskatāms par stingru uzskatu pārliecību, tad viennozīmīgi ar izrādi “Šeipings” Džilindžers paudis savu pārliecību par skatuves mākslu kā eksperimentālu un izaicinošu, neaizmirstot arī paironizēt pats par sevi, uz aktrišu krekliņiem rakstot “Džilindžer, atkāpies!”.
Pats iestudējums liek uzdot jautājumu – cik tālu cilvēks ir gatavs iet mākslas vārdā? Vai dzīvs cilvēks ir izmantojams kā mākslas objekts, kuru iespējams provocēt un pārveidot, lai iegūtu vēlamo rezultātu? Vai tas cilvēks, kura rokās ir mākslas darbs, ir uzskatāms par Dievu?
Stāsts par Evas un viņas mākslas objekta Ādama attiecībām ir paspilgtināts ar daudziem piemēriem un atsaucēm uz citu pasaulē pazīstamu mākslinieku darbiem – M. Šemjakina lekcijām par to, kā rodas performance, Marinas Abramovičas dzīves manifesta fragmentiem, Deivida Volša idejām utt. Izrāde paspilgtināta arī ar daudziem muzikāliem numuriem, kuri nav tieši saistīti ar sižetu un dažkārt, šķiet, pilnīgi izrauti no konteksta, bet lieliski atspoguļo izrādes ideju par to, ka māksla ir subjektīva un ka katrs cilvēks to uztver citādāk.
Izrādes panākumu atslēga ir jauno aktieru komanda, kuru tēlojums ir fantastisks. Ilzes Ķuzules pašpārliecinātā Eva ir ciniska un drosmīga māksliniece. Dārtas Danēvičas un Ievas Segliņas Dženija ir trausla un viegli ievainojama, savukārt Artūrs Dīcis ir iejuties kautrīgā un neveiklā Ādama ādā. Par izrādes zvaigzni noteikti kļūst Gints Andžāns, kas spēlē patmīlīgo egoistu Filipu, bet tikpat lieliski iejūtas arī pārējos tēlos, atveidojot aerobiskas treneri, kovboju un klubu dziedātāju ar skatuves vārdu Advokāts.
Izrāde ir uzjautrinoša un krāšņa, to organiski papildina plaši šovu elementi un subjektīvas mākslas atspoguļojumi. Izrāde liks katram sev uzdot jautājumu: “Vai viss, kas rodas mākslas vārdā, ir attaisnojums?”. Vai spēlē ar cilvēka jūtām mākslas vārdā ir attaisnojuma? Bet varbūt mākslai nav robežu? Pamatojoties uz izrādes nosaukumu “Šeipings”, kas nozīmē pārveidošana, atbilde uz jautājumu meklējama cilvēku vēlmē būt par mākslinieku jebkurā dzīves situācijā – ja mēs nevaram izvēlēties sev blakus ideālu cilvēku, mēs no viņa tādu varam izveidot, un tā jau ir māksla.
Foto: Izrāde “Šeipings” Dailes teātrī. Foto © Jānis Deinats
