Ikviena cilvēka dzīves telpa par tās saimnieka personību var pastāstīt ļoti daudz. Raksturs, dzīves stils, profesija, intereses, personības īpatnības – par to un vēl daudz ko citu mēs varam uzzināt, kad ienākam pat gluži sveša cilvēka mājās.
Arī Jaņa Rozentāla spilgto un mākslinieciski daudzpusīgo personību varam labāk izprast, ielūkojoties viņa dzīves telpā. Dažādos laikposmos viņš ir mitinājies dažādās pilsētās, atšķirīgi ir bijuši dzīves apstākļi, taču allaž viņa mājas, dzīvokļi un darbnīcas ir bijušas ne tikai ikdienas mitekļi vai darbavietas, bet arī Rozentāla mākslas stila un uzskatu atspoguļotājas. Par to liecina gan laikabiedru atmiņas, gan fotouzņēmumi, bet visvairāk – līdz mūsdienām saglabātais Rozentālu ģimenes dzīvoklis Rīgā, Alberta ielā 12–9.
„(..) es ilgu un sajūsmas pilns sapņoju par nākotni un fantāzijas vijumi un izsapņotie dzīves jaukumi tik pārpārēm pildīja dvēseli, ka pāri plūstošās jūtas rasināja man vaigus. Jā, tas bija brīnišķīgs laiks, varenās ticības laiks, kad pati dzīve vēl bija skaista pasaka. Burvju pasaka, drīz brīnumaini jautra, drīz līdz drebuļiem šaušalīga un noslēpumaina, bet vienmēr interesanta,” Janis Rozentāls raksta par studiju laiku Pēterburgas Mākslas akadēmijā. Jauni iespaidi un apgūtās zināšanas viņu veido par spožu personību latviešu glezniecībā.
Vasaras brīvlaikos Janis Rozentāls glezno Latvijas laukus un cilvēkus, ņemdams skaistumu visur, kur vien tas atrodams.
Bet dažkārt skaistums atrod mākslinieku, kā 1902. gadā, kad koncertēt uz Rīgu atbrauc somu dziedātāja Ellija Forsele, kurā mākslinieks saskata sievietes ideāla piepildījumu, un viņa vēlāk gleznotajos sievas un bērnu portretos iemirdzas mīlestība. Tad vairs nav vajadzīga māja ar darbnīcu, kuru savā dedzībā Janis Rozentāls 1900. gadā cēla Saldū. Arhitekts Konstantīns Pēkšēns Rīgā, Alberta ielā 12–9, izveido un iekārto dzīvokli speciāli mākslinieka Jaņa Rozentāla ģimenei.
Alberta ielas dzīvokļa darbnīcā pavadītais laiks ir ražīgākais mākslinieka mūžā.
Janis Rozentāls: „Viens no mākslinieciskās darbības galvenajiem noteikumiem ir radīšanas prieks. Māksliniekam vairāk nekā jebkuram citam cilvēkam radīšanai nepieciešams možums un cerību piešķirts spēks; tā viņam vajag pārbagātīgi, lai viņš ar saviem darbiem spētu citus iesildīt, un, kas viņam to visu sagādā, tas ir viņa lielākais labdaris.”
20. gs. 50.–60. gados 9. dzīvokļa vienā daļā dzīvo mākslinieka dēla Miķeļa Rozentāla ģimene un tikai 70. gadu sākumā veidojas tas Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, kuru var apskatīt šodien.
Izstādē fotogrāfijas stāsta par notikumiem un cilvēkiem vairāk nekā simts gadu garumā, kur „katram cilvēkam ir sava dāvana, sava Dieva dzirkstele, bet jāsavienojas dažādiem apstākļiem un atgadījumiem, jāattīstās daudzējādām īpašībām, lai dzirkstele spētu iedegties par gaišu liesmu, un tad dzīve ir garš, raibs sapnis, un laimīgs, kam viņa ir arī jauks sapnis!” (J. Rozentāls)
Foto: Publicitātes foto
