Izstāde tapusi kā komentārs gleznotāja Induļa Zariņa jubilejas izstādei, kura apskatāma Mūkusalas Mākslas salona Lielajā zālē un demonstrē laikabiedru loku, kas vienlaicīgi mācījās un uzsāka māksliniecisko darbību 20. gs 50. gadu otrajā pusē kopā ar Zariņu, norāda Mūkusalas Mākslas salona izstāžu kuratore Diāna Barčevska. Tas bija laiks, kad mākslā ienāca daudz spēcīgu personību un spilgtas individualitātes, kas sakrita ar Staļina kulta laika totalitāro sistēmu nomainīto Hruščova atkušņa laiku.
Paplašinoties sociālistiskā reālisma izpratnei, latviešu glezniecība attīstījās un sāka modernizēties. Iezīmējās virzība uz formu vienkāršojumu un sintēzi, tēlojuma abstrahēšanos. Jaunās paaudzes mākslinieki iekļāvās padomju mākslas parādībās, kas oficiālajā mākslas zinātnē ieguva „skarbā stila” apzīmējumu, kas radās kā reakcija uz pēckara naturālistisko reālismu un ienesa satura un formas vispārinājumu, tēlainas metaforas. Populāri kļuva nosacīti krāsu salikumi, vienkāršoti apjomi, ritmizēta kompozīcija un mazināts telpiskums. Figūras bieži izcēla konstruējums, formas tika būvētas plašiem, pastoziem triepieniem un veidotas no lielām krāsu plaknēm.
Izstādē eksponēti darbi no Mūkusalas Mākslas salona kolekcijas. Ieeja bez maksas.
Foto: Boriss Berziņš. Klusā daba ar mandolīnu. 2000. Kartons, eļļa. 55,3 x 69 cm. Foto (c) Jānis Pipars
