Atklāta Māras Zītares gleznu izstāde „Mūžam zaļais”

Atsevišķs cikls veltīts govīm, taču arī tas nav viendabīgs. Silti brūngandzelteni toņi un precīzām, noapaļotām līnijām veidots zīmējums un blakus cits darbs – tumšs, bieziem krāsas slāņiem. „Govju periodu” arī pati autore raksturo kā īpašu, ne tikai tāpēc, ka tolaik mitinājusies zaļajā un klusajā Pārdaugavā, tas bija arī tāds septiņdesmito gadu „bums”, kad tapa Birutas Baumanes darbi un Ziedoņa „Poēma par pienu”. Līdzsvars un pārticība, ir tas, kas latvieša apziņā raksturo govs tēlu. Un vēl nesatricināms miers.

Otrs posms, nosacīti, pieder pilsētas centram, uz kurieni māksliniece pārceļas. Ielas, transports, straujš ritms un dinamika. Arī darbos ienāk lielākoties abstrakti krāsu laukumi, figūras šķeļas, kļūst kubistiskas.

Vēl kāda darbu pazīme ir biezie krāsas slāņi klājumā, kas no virspuses horizontāli sašvīkoti vagās un vadziņās, tā, ka pa gabalu vērojot, ja vien nebūtu eļļas krāsas atspīduma, tos varētu noturēt arī par gobelēniem. Tas pats materiāla biezums un blīvums. Taustāmas, pat telpiskas gleznas, gribētos teikt.

Zaļš, patiesi, ir viena no dominējošajām krāsām Māras Zītares darbos, līdzās tam arī aukstais, gaiši violetais, atsevišķi sarkani akcenti.

Cita darbu grupa pulcējama ap pelēko toni, kas veido pamatu. Biezs viendabīgs pelēkais uz kura klājas dzeltenais, zilais, sarkanais. „Seno kuģu buras” un „Paātrinājums” – pelēku un sarkanu laukumu ritms, ar jātnieka aprisēm atsauc atmiņā kaut ko no tautasdziesmu motīviem par bāliņu, kas karā jāj.

Kas ir mūžam zaļais? Ne tikai daba, bet dzīvības cikls. Tā vismaz noprotams pēc darba, kas kalpojis par pamatu izstādes nosaukumam. Zālē guļošas sievietes tēla noapaļotās formas un nosacītas pilnmēness aprises.

Izstāde aplūkojama līdz 20.aprīlim.