Fotogrāfe Māra Brašmane (1944) lielāko daļu profesionālās dzīves ir veltījusi muzejiem un bijusi tieša aculieciniece gan to vizuālajām, gan institucionālajām pārmaiņām. 1973. gadā kā jauns speciālists viņa uzsāk darbu Rundāles pils muzejā, laikā, kad pilī notiek pirmie restaurācijas darbi, un ir nepieciešams restaurējamo objektu fotogrāfs. Pēc vienpadsmit gadiem Māra Brašmane atgriežas savā jaunības pilsētā Rīgā, kur pieņem darbu Valsts Mākslas muzejā (šobrīd Latvijas Nacionālais mākslas muzejs, LNMM). Šeit kā štata fotogrāfe viņa nostrādā divdesmit gadus (1984–2004), pieredzot fondu pārvietošanu, Padomju Latvijas mākslas ekspozīcijas izveidi un vēlāk atsevišķas krājuma daļas pārcelšanu uz jaunajām telpām izstāžu zālē Arsenāls, Baltās zāles remontu un Hēges zāles atvēršanu.
Muzeja tēma kļūst par Māras Brašmanes personīgo fotoprojektu 2005. gadā, kad Valsts Mākslas muzeja Mazajā zālē tiek sarīkota izstāde „Muzejnieki”. 2013. gada sākumā, iepazīstoties ar Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas K. Valdemāra ielā 10a rekonstrukcijas plāniem un to vizualizācijām, kā arī apmeklējot noslēguma izstādi un rūpīgi izstaigājot muzeja telpas, māksliniecei dzimst ideja par jaunu fotogrāfiju sēriju, kuras centrālais objekts vairs nav cilvēks vai mākslas darbs, bet gan pati celtne.
Melnbalto un krāsu fotogrāfiju variētā izstāde „Pārmaiņu laiks” ir veltīta LNMM galvenajai ēkai, kas pēc rekonstrukcijas – ar izstāžu zālēm bēniņos un pazemē, liftiem, restaurētajām telpām – iegūs pilnīgi jaunu identitāti. Izmantojot radušos iespēju, Māra Brašmane fotografē muzeju mirklī, kad no ēkas jau ir izvesta lielākā daļa mākslas kolekcijas, arhīvs un biroja inventārs, atsegti sienu apdares slāņi, kā arī atvērtas durvis uz telpām, kas izstāžu apmeklētājiem un nereti arī darbiniekiem ilgstoši palikušas slēgtas.
Fotogrāfijās Māra Brašmane fiksē gan krāsas slāņus un ornamentus, kas slēpušies zem sienu baltā audekla, gan brantu muzeja mūros, ko gadu desmitiem elpojuši krājuma glabātāji. Attēlos redzamie objekti un telpas stāsta par fiziskajiem un netveramajiem laika nospiedumiem, kuri nereti organiski pārtop par tīru krāsu, līniju un gaismēnu kontrastu gleznām. Skatam atklājas atkailinātas istabas, kuras vairs neapdzīvo ne mākslas darbi, ne cilvēki. Muzejam uz mirkli ir atņemta tā tiešā funkcija, un iestājies nogaidošs klusums pirms jauna sākuma.
Foto: Latvijas Nacionālā mākslas muzeja galvenās ēkas bēniņi. No sērijas „Pārmaiņu laiks”. Foto (c) Māra Brašmane
