Austrumu robežā pirmizrāde izrādei „Slieksnis”

Kā vēsta oficiālā anotācija – „izrāde ir par cilvēkiem, kuri satikušies pie dzīru galda un kuri nākuši no dažādiem sociālajiem slāņiem, nejūtas apdraudēti līdz brīdim, kad tiem jāpamet mājas. Tas noticis, jo izcils un talantīgs ķīmijas zinātnieks nodzīvojies tiktāl, ka viņa slimo un veco māti izliek no pašas mājām. Tās noskatījis veiksmīgi turīgs jaunlatvietis, lai ierīkotu daudzstāvu garāžu, uzceltu lielveikalu vai uzbūvētu sev villu. Viss notiek likumīgi ar brīvas un gudras sievietes – jaunas tiesu izpildītājas palīdzību. Viencēliena izrādē situācijas iezīmējas arī pašreizējās Latvijas nekustamo īpašumu tirgū.”

Vērojot iestudējuma ģenerālmēģinājumu, secinu, ka nav pat īpaši daudz iespēju, ar ko izrādi salīdzināt. Sociālas tēmas ar konkrētu norādi uz laiku, kurā dzīvojam, uz teātru skatuvēm parādās salīdzinoši reti, biežāk sastopama ir pārlaicīgu (tātad arī mūsdienīgu) iezīmju izcelšana tekstos, kas jau piedēvējami klasikai. Tas, protams, nav slikti, dzīvs un elpojošs teksts, kas runā cauri laikam, ko gan autors vēl varētu vēlēties? Taču katram laikam piemīt arī savas nevispārināmas, tikai noteiktā kontekstā saprotamas un šifrējamas zīmes.

Savu artavu laika zīmju izcelšanā, nenoliedzami, ieguldījis JRT ar „Latviešu stāstiem”, taču formātā „dramaturģija”, liekas, visspēcīgāk par šo sliekšņa situāciju lugā „Zemes nodoklis”, runājusi Māra Zālīte. Nebūtu korekti salīdzināt divus dažādus dramaturģiskos materiālus, tomēr ir dažas paralēles, kas gribi, negribi jāvelk.

Kaut vai runājot par pašu uzstādījumu traģikomēdija. Kā zināms, kopš 20. gs. vidus mūsu dzīvē vairs traģēdijas nenotiek, vai, precīzāk, dramaturgi no tām izvairās. Iespēja paskatīties uz jebkuru notikumu no vismaz trim pusēm, ironija, realitātes nosacītība, labā/ļaunā neviennozīmīgais dalījums – te cēlas idejas, kuru dēļ iet nāvē, apstājas pie absurda. Dzīvība – vitāla, kustīga un mainīga, un traģēdija ikdienā saplūst ar komēdiju.

Reālistiskais skatuves noformējums organiski iekļaujas telpā – tepat pie blakus galdiņa tiek risinātas un izsāpētas neveiksmes, gadās pa kādam romantiskam mirklim vai uzjautrinošam pārpratumam.

Vēl kāda laika zīme ir aktieru ansamblis (Inta Tirole, Helēna Vasiļevska, Anita Grūbe, Andris Makovskis, Bruno Libauers, Imants Vekmanis, Arnis Līcītis, Aldis Kusiņš, Andris Bērziņš, Jānis Skanis, Enriko Avots, Zigurds Neimanis), vairs tikai daļa no viņiem vēl kādureiz parādās uz lielo teātru skatuvēm.

Režisore, iestudējumu raksturojusi, kā līdzcietīgu, bet arī ironisku stāstu, kas brīvs no ilūzijām. Vai tā ir vieglāk vai grūtāk, dzīvot vai izdzīvot, katrs var spriest pats.