Pēc tam – cilvēki – radu, draugu un visādu citādu sveicēju bari, kas piepildījuši abas nelielās telpas, citi drūzmējas ārā, uz ieejas apmales vāzēs drīz tiks krauti atnestie ziedu klēpji.
Un visbeidzot, izspraucoties cauri pūlim, arī paši darbi. Lielformāta (pārsvarā). Akrils, eļļa, audekls. Fotoreālisms un dekorativitāte. Āfrikāņu nacionālie raksti, ziedu motīvi un, protams, debesis, zilas, zilas. Bet tie ir tikai foni.
Centrs. Seju un acu tuvplāni. Bērni. Ja tā padomā, tad pateicīga tēma. Tur vairs nedarbojos tradicionālie skaituma standarti, kritēriji. Vērojot šos darbus tiek atmesti aizspriedumi, jo bērni pārstāv it kā pavisam citu izpratnes, uztveres kategoriju.
Pie ieejas jaunas sievietes seja zilā lakatā, ne vairs bērns, smalka gracioza. Un „Sapņu driskas kā krelles uz auklas”, kur meitenīte vēja sajauktiem matiem un izirušām krellēm kā lāsītēm uz kakla laistoties.
Zils, oranžs, brūns. Neliela glezniņa, veras pretī mazs bērns lielām acīm, galva krāsainā lakatā ietīstīta, aizpilda gandrīz gleznas visu laukumu. Savāds tuvplāns, fragmentārs. „Tevī, manī, visos” (tā nosaukumā).
Uz balkona, lodžijas malas sēdoša ģimene, fonā pilsēta, daudzstāvenes, viss melnbalts un monotons, bet cilvēki savā pieticībā krāsaini un pāri uzsvērti košas, dekoratīvas zaļu lapu vijas. Tomēr sajūta skumja, varbūt nosaukums pie vainas – „Kur viss ir viens, jo viens ir viss”, citāts gandrīz kā no trimdinieka Linarda Tauna dzejas, kas tapusi „Elles ķēķī”, miljonu pilsētā, kur skumja, bet harmoniska vienotība.
Bērns izbrīnā acis pacēlis augšup kaut ko vēro, mutīte ieplesta. Lielas tumšas acis, kā jau pieauguša acis. Bez brīnuma.
Vēroju kā apkārt starp skatītājiem klimst nozaudējies latviešu bērnelis ar lupatu zaķi.
Zobus saldē sarūpētais cienasts, zaļš kokteilis, kur kaudze ar ledu, laims, piparmētras, nu jā, rums apsvilina. Dienvidu saule.
Saspēle starp darbiem un nosaukumiem, kas bezgala poētiski – „Ziedu priekšā dienu acs mirdz”, „Uguns putns stikla būrī kluss”, „Saule kalnu kristālus krāso”, „Svelmes simfonija”, „Jūra atklāsmes vētru elpo”... Domāju nez, cik tiem tiešs sakars ar Āfriku, tās noskaņām, tāda caur latviešu poētisko uztveri izlaista Āfrika. Bet skaisti. Tomēr teksti liekas neatkarīgi no gleznām. Tiklab vienai kā otrai derīgi, bet arī tas nav no svara.
Liels uz vienas no krantīm nostatīts kubs ar smejošām bērnu sejām. Balansēšana starp prieku un nopietnību.
Pati autore – maza trausla būtne melnā kleitiņā, mēģina turēt nopietnu ievadrunu, kas lāga neizdodas, jau pēc brīža viņa sāk smieties, tad samulst. Darbi tapuši viesojoties Madagaskarā un Marokā. Bērni tāpēc, ka nesamaitāti ar materiālajām lietām, viņu savā ziņā ideālais variants un tuvums dabai, diemžēl iet kopsolī ar dabisku trūkumu un dabisku iztikas minimumu. Rudenī kā projekta turpinājums sekos ceļš uz Indiju un Nepālu.
Caur bērna acīm aktualizēts skats uz pasauli. Ņemot vērā pēdējā laika notikumus šepat, gandrīz vai gribas ieteikt autorei pievērsties visupirms Latvijas bērniem, tā sakot, sabiedriskās domas iekustināšanas labad.
