Frīdrihs Lielais

Frīdrihu Lielo daudzi vēsturnieki uzskata par militāro ģēniju. Ne vien pateicoties daudzajām spožajām viņa gūtajām uzvarām, bet arī tādēļ, ka tieši Frīdriha Lielā vadītā Prūsija kļuva par pirmo pilnībā militarizēto valsti kopš Spartas laikiem, visus iespējamos resursus veltot nemitīgai karadarbībai. Pats karalis izcēlās ar to, ka bija pēdējais no Eiropas monarhiem, kurš ne vien personīgi vadīja kaujas, bet arī devās uzbrukumā kopā ar kareivjiem pirmajā rindā. Viņa “ģenialitāti” kaujas laukā īsi varētu raksturot ar vārdu “psihopāts”. Ja Frīdriha Lielā rīcībā bija 30000 vīru armija, bet pretiniekam kādi 50000, kuri pie tam bija nocietinājušies kalnā aiz upes, tad Frīdriha lēmums parasto bija – tiekam tai upei pāri pa īsāko ceļu, kāpjam kalnā un sasitam viņus lupatās! Molvica, tad Lobozica un Prāga – visur viņš izcīnīja uzvaras, piebeidzot pretinieku durkļu triecienā un zaudējot milzīgu daudzumu prūšu karavīru. Frīdrihs Lielais gandrīz no katras kaujas atgriezās ar ložu caururbtu apmetni. Vai tā bija drošsirdība, vai nāves meklēšana?

Frīdriha Lielā tēvs arī bija Frīdrihs. Tikai ne Lielais, bet Vilhelms. Starp citiem Eiropas monarhiem viņš izcēlās ar brutalitāti un cietsirdību. Savu dēlu viņš vēlējās izaudzināt par kārtīgu karavīru, tādēļ veltīja zēnam stingru dresūru. Frīdriha juniora pretestība tēvam izpaudās it visā – viņš nēsāja garus matus, runāja prūšu nīstajā franču valodā, rakstīja dzeju un paziņoja, ka medības esot pretīgas, jo nogalināt izpriecas pēc esot zemiski. Sešpadsmitgadīgā dēla mīlas dēka ar Polijas karaļa Augusta II Stiprā mīļāko grāfieni Orcžeļsku, pilnībā pārliecināja Vilhelmu, ka viņa dēls ir morāli pagrimis.

Jau iepriekš karalis mēdza trakot, apmētājot karalieni ar šķīvjiem, iekaustot bērnus un kalpus. Pateicoties savai spītībai, jaunais Frīdrihs cieta vissmagāk – tēvs viņu bieži sita ar spieķi un publiski lamāja. Bet tad, kad tēvs atklāja dēla mēģinājumu bēgt no Prūsijas, Frīdrihs tika dauzīts ar spieķi pa galvu, līdz sāka tecēt asinis. Arī māsa Vilhelmīne tika piekauta, jo nevarēja izslēgt iespēju, ka arī viņa kaut ko zināja par brāļa nodomu pamest dzimteni. Neskatoties uz to, ka Vilhelms vēlējās, lai tiesa dēlam piespriež nāvessodu (Frīdrihs juniors tolaik bija ieguvis virsnieka pakāpi un bēgšanas mēģinājumu varēja uzskatīt par dezertēšanu), viss beidzās ar ieslodzījumu Kistrīnas cietoksnī. Tas notika lielā mērā tādēļ, ka Eiropas aristokrātijai karaļa izrēķināšanās ar savu dēlu vairs nešķita pieņemama.

Toties uz kroņprinča bēgšanas organizēšanas līdzdalībniekiem tas neattiecās. Frīdriha draugam fon Kattem tika piespriest galvas nociršana ar zobenu. 1730.gada 5.novembrī Kistrīnas cietoksnī nāvessods tika izpildīts, divi grenadieri turēja jauno Frīdrihu pie loga, lai spiestu noskatīties drauga nogalināšanu, līdz princis neizturēja un zaudēja samaņu. Frīdrihs Vilhelms bija panācis savu, salaužot dēla pretestību, kurš turpmāk apzinīgi komandēja sev uzticēto kājnieku pulku un visādi izdabāja tēvam.

Šeit mēs vēlreiz atgriežamies pie jautājuma, vai Prūsijas karaļa bravūra kaujas laukā patiesībā bija nāves meklēšana. Tas, ka Frīdrihs Lielais būtu meklējis bojā eju pašnāvnieciskajos uzbrukumos, nebūtu nekas pārsteidzošs, ja ņemam vērā ne vien viņa smago bērnību, bet arī slikto veselības stāvokli. Prūsijas valdnieks visu mūžu cieta no maniakālās depresija, baiļu lēkmēm, hipohondrijas, astmas, podagras, artrītām un hemoroīdām sāpēm, hroniskām vēdera problēmām. Gandrīz nepārtraukti viņam bija jāpacieš klizmas un jādzer dažādi pulverīši.

Staigājošais vraks sāka 18.gadsimta lielāko karu ar vārdiem, ka dodoties pie savā resnā kaimiņa, Saksijas valdnieka. Līdz ar uzbrukumu Saksijai sākās septiņus gadus ilgs slaktiņš, kurā Prūsijas karalim nācās cīnīties pret trim “trakām sievietēm” (“femmes furieuses”): Krievijas imperatori Elizabeti Petrovnu, Austrijas erchercogieni un Ungārijas karalieni Mariju Terēziju un Francijas karaļa favorīti marķīzi Žannu Antuaneti de Pompadūru. Sievietes pamazām guva virsroku.

Pēc sakāves kaujā pie Kunersdorfas 1759.gada 12.augustā, kad Frīdrihs Lielais atkal izmantoja savu taktiku ar 48000 vīru armiju uzbrukdams krievu un austriešu 64000 karavīriem, kuri bija nocietinājušies aiz Oderas upes, Prūsija nonāca katastrofas priekšā. Krievi un austrieši ieņēma Berlīni un Frīdrihu Lielo glāba vienīgi vienas no „trakajām”, Krievijas carienes Elizabetes, nāve, kuras pēcnācējs tronī Pēteris III atsauca krievu karaspēku no Vācijas, ļaujot prūšiem glābties no iznīcības. Septiņu gadu karš beidzās, bet Frīdrihs Lielais pārsteidzošā kārtā vēl arvien bija dzīvs. Viņš mira nevis kaujas laukā, bet gan dziļā vecumā, 1786.gada 17.augustā. Saviem pēctečiem Frīdrihs Lielais mantojumā atstāja spēcīgu karaļvalsti ar labu armiju un milzīgām ambīcijām.