Izglāb!

Vēl nesen, kādā citā izstādē, varējām uzzināt, kā top laba arhitektūra – tā, kas šobrīd aizpilda katru brīvo un nebrīvo pleķīti Rīgas centrā un tā tuvākā un tālākā apkārtnē. Nereti mājai, kas stāvējusi pārsimts gadu nākas dot vietu jaunai, kas labi ja pārdzīvos savu projektētāju, daži to sauc par dabisku procesu (zem varenā lozunga – stiprākais izdzīvo), citi par brutālu arhitektūras un pieminekļu iznīcināšanu.

Tās ēkas, kam palaimējas tikt pie zilibaltā vairodziņa, kas garantē neaizskaramības statusu, gan arī viennozīmīgi nav saucamas par veiksminiecēm. Viss tālākais atkarīgs no pilsētas, pašvaldības finansēm un labajiem onkuļiem, ja tādi, ar apskaidrotu parātu un aci, pagadās nolemtās mājas tuvumā. Ne reizi vien gadījies redzēt ēkas gandrīz pilnīgā gruvešu stāvoklī, ko lepni rotā valsts nozīmes pieminekļa zīme, kas šādā kontekstā vairāk atgādina kapa plāksni.

Fotogrāfijas un tām pievienotā informācija ilustrē būtiskākās problēmas, kas saistītas ar māju saglabāšanu, uzturēšanu un restaurāciju. Daži fakti –

cilvēks izdala kā minimums 3l šķidruma diennaktī, kas, ja telpās nav pareizas ventilācijas, iesūcas mājas sienās (sveiciens, plastmasas logu īpašniekiem).

No tā izriet arī lieliskas iespējas nodibināt tuvas attiecības ar īsto pelēko mājassēni (pastumiet malā grāmatplauktu vai skapi un varbūt iepazīstieties).

Sāls, kas pat mūsu izteikti „sniegotajās ziemās” dedzīgi kaisīts uz ielām, vēlāk pēc kapilaritātes principa sāk sūkties uz augšu un kristalizējas uz mūriem, kurus pakāpeniski plēš. Un ne jau tikai uz mūriem, kā uzskatāms piemērs, izstādē novietoti divi sāls „sagrauzti” zābaku pāri.

Daļa izstādes veltīta arī šķietami laimīgajām, restauratoru rokās nonākušajām vai nereti saimnieka paša spēkiem atjaunotām mājām, jo, kā zināms, katrā latvietī sēž iekšā, ja ne restaurators, tad amatnieks brīvmākslinieks vismaz. Vēl nesen gadījās redzēt kāda saimnieka dedzīgu pūļu rezultātu, kur mājas bēniņu logā, pēc sākotnējās formas apaļā, kaut kā bija izdevies ietilpināt plastmasas kvadrātu.

Bet ieraugot, piemēram, Cēsu Jāņa baznīcas (18. gs.) koka eņģeli, īsti nav skaidrs, smieties vai raudāt. Eņģelis, kurš savā mūžā acīmredzami daudz pārcietis, paliekot bez kādas kājas un rokas, tagad nonācis pārmēru gādīgās rokās, kas viņu apgādājušās ne tikai ar trūkstošajām ķermeņa daļām, bet arī nokrāsojušas tik perversi rozā, ka eņģeliskā paskata vīrelis nu iederētos intīmpreču veikala Valentīndienas īpašā piedāvājuma klāstā (noskaņa – Izglāb! Nerestaurē...).

Kā sliktas plastiskās ķirurģijas piemērs, sadaļa „Kā māku tā maunu!” ar rosinošo uzsaukumu – uzmini, cik katrai ēkai saimnieku! veltīta tiem bez gala radošajiem ēku īpašniekiem, kas, īsti latviskā noslēgtībā, i negrasās ar otru mājas pusi vai (vēl jo mazāk) trešdaļu apdzīvojošajiem kaimiņiem konsultēties vai (dies, pas!) vienoties par vienas krāsas/ materiāla izvēli ēkai vai jumtam. Ja viens visu mūžu alcis pēc zaļas mājiņas ar baltiem lodziņiem, bet otrs ik nakti sapņojis par sarkanu ar dzelteniem, tad maz ticams, ka kāds no viņiem piekāpsies estētikas vārdā.

Izstādes veidotāji nav aizrāvušies tikai ar baļķu meklēšanu svešās acīs. Atsevišķa ekspozīcijas daļa veltīta LMA ēkai, fiksējot dažādas nolaidības sekas, sākot ar pleķiem griestos (kāda izlieta un nesasmelta ūdens sekas), līdz pat dažiem nepārvērtējamiem restaurācijas paraugiem „ķep-ļep” manierē.

Pāris skarbi vārdi tiek arī grafiti radītājiem, kaut ne tik viennozīmīgi, starp fotogrāfijām redzamas gan tādas, kur apzīmēto korpusu sienas ieguvušas košu un saulainu skatu, gan primitīvi autogrāfi uz jūgendstila māju sienām.

Gadās arī pa kādam unikālam kadram, piemēram, Aglonas bazilika, pirms tās apkārtnes „uzlabošanas”, kas tika veikta sagaidot nu jau ex-Pāvestu Jāni Pāvilu II. Šobrīd atpazīstamā „golfa laukuma” vietā no fotogrāfijas veras pretī balta baznīca, zaļu koku ielokā. Turpat arī citi interesanti attēli, piemēram, austrumu stila lapene, kas grausta stadijā atrodas 100 m no Valsts prezidenta vasarnīcas, un tamlīdzīgi.

Kaut netrūkst arī pozitīvu piemēru, izstāde iezīmē samērā bezcerīgas aprises. Ieraugot kādas senlaicīgas Jūrmalas savrupmājas ekscentrisko pagalma papildinājumu ar plastmasas palmu puduri, neko vairāk kā pāris reizes ievilkt elpu nav iespējams.

Izstāde LMA aulā apskatāma līdz 10.aprīlim.