Kā sabiedrību var tā provocēt grāmata par bērnu audzināšanu? Šķiet, tas skaidrojams ar faktu, ka Emijas Čuas pieredze skar humānisma ideju atbalstošo vecāku priekšstatus par to, kas viņu bērniem ir vislabākais. Grāmatā ķīniešu izcelsmes amerikāniete stāsta par savu pieredzi, audzinot abas meitas – Sofiju un Lulū – pēc tradicionālām ķīniešu metodēm. Viņa ir tīģermāte, kas mīlestību pret savām atvasēm apvieno ar striktu disciplīnu un augstām prasībām. Autores meitas pēc skolas nevis iet spēlēties ar draugiem, bet stundām ilgi vingrinās klavieres un vijoles spēlē. Viņas nenakšņo pie draudzenēm, neiesaistās skolas teātra izrādēs un pašas neizvēlas ārpusklases nodarbības. Tas viss, pēc Emijas domām, ir tīrā laika izšķiešana: svarīga ir vingrināšanās ik dienu un izcilas sekmes mācībās. Viņa liek meitām skaidri saprast, ka vērtējums, kas zemāks par visaugstāko, nav pieņemams. Jau B (mūsu atzīmju sistēmā – 8) mājās izraisa sprādzienu, ko pavada skaļi strīdi un draudi. Kamēr Sofija vingrinās klavierspēlē, māte, noliekusies pār klavierēm, mēdz viņu “iedrošināt” ar vārdiem: “Ja nākamreiz nenospēlēsi perfekti, paņemšu visas tavas mīkstās rotaļlietas un sadedzināšu.”
Čua noraida apgalvojumus, ka “bērniem ir tiesības būt bērniem” un “vecākiem ir jādod savām atvasēm zināma brīvība”: viņa ir pārliecināta, ka bērniem nekas nešķiet pietiekami interesanti vai jautri, līdz viņiem tas nesāk padoties. Bet, lai kaut kas padotos, ir jāstrādā – un, ja ļauj izvēlēties bērniem, viņi strādāt negrib. Tādēļ ir svarīgi noteiktu laiku ignorēt viņu vēlmes. Tas, nenoliedzami, izraisa spriedzi vecāku un bērnu attiecībās, taču tīģermāte nebeidz uzsvērt, ka “vingrināšanās, vingrināšanās un vingrināšanās ir būtiska, ja gribat sasniegt izcilību”. Brīdī, kad bērnam kaut kas sāk padoties – vai tā būtu matemātika, klavierspēle, sports vai balets, – viņš gūst apbrīnu un uzslavas, viņa pašapziņa aug un agrāk ne tik patīkamā nodarbe kļūst patīkama.
Pretēji daudzu bažām, šāda audzināšana nebūt nerada bezdvēseliskus robotus, kuri gan daudz prot, bet jūtas tik nelaimīgi, ka pie pirmās izdevības metas lejup no debesskrāpja. Nekā tamlīdzīga: žurnālisti, kas tikušies ar autores ģimeni, ziņo, ka abas Emijas meitas ir apveltītas gan ar labu gaumi, gan humora izjūtu, turklāt zina, ko vēlas dzīvē sasniegt. Vecākā meita Sofija 14 gadu vecumā pēc spožas uzvaras konkursā debitēja ar solokoncertu Kārnegija zālē. Otra meita Lulū pēc gadiem ilgas vingrināšanās vijoļspēlē paziņoja, ka turpmāk spēlēšot tenisu, un pēc grāmatā aprakstītajiem nogurdinošiem cīniņiem ar māti nelokāmi palika pie sava. Turklāt ar laiku viņa šajā sporta veidā guva atzīstamus panākumus. (Nodarbošanās ar tenisu, protams, netraucē viņai gūt augstākos vērtējumos teju visos mācību priekšmetos, jo tīģermātei ir izdevies viņā ieaudzināt apbrīnojamu darba ētiku un vēlmi tiekties pēc augstiem sasniegumiem.)
Autore gan uzsver, ka nekādā ziņā nav vēlējusies sarakstīt rokasgrāmatu citiem vecākiem, bet vienkārši dokumentējusi savu pieredzi, turklāt – ar sev raksturīgo humoru un ironiju. Viņa arī atzīst, ka dažas epizodes apzināti pārspīlējusi, lai uzsvērtu savu domu (“Es nekad nesadedzinātu savu bērnu rotaļlietas – tas bija vienkārši stilistisks paņēmiens.”). Tomēr viņas pamatideja ir nemainīga: tas, kurš mīl savus bērnus, mudina viņus apzināties savas spējas un sasniegt to maksimālās robežas.
Daudzi rietumnieku vecāki uzskata, ka svarīgāka par bērna sasniegumiem ir viņa pašsajūta. Ķīniešu vecāki savukārt tic, ka laime ir kaut kas tāds, kas nekur nepaliks – tā sekos pēc padarīta darba. Rietumnieki visiem spēkiem cenšas radīt bērnā interesi par mācībām – tām jābūt saistošām, interesantām un teju izklaidējošām. Turpretī ķīniešu mātes ir pārliecinātas, ka akadēmiskie sasniegumi ir sekmīgas audzināšanas spogulis. Ja bērnu sekmes skolā nav teicamas, tad vecāki vienkārši nav savu uzdevumu augstumos. Interesanta aina paveras, aplūkojot Starptautiskās skolēnu novērtēšanas programmas (PISA) 2012. gada rezultātus. Programmā, kurā tiek vērtēti piecpadsmitgadnieku sasniegumi matemātikā, lasīšanā un dabaszinātnēs, Ķīnas (konkrēti – Šanhajas) skolēni ierindojušies pirmajā vietā, un viņiem seko citu Āzijas valstu skolēni – no Singapūras, Taivānas, Japānas un Dienvidkorejas. Latvija šajā globālajā reitingā ieņem tikai 28. vietu, un tas liek aizdomāties – ko gan aziāti dara labāk par mums? Varbūt sava loma tur ir arī tīģermātēm?