Dzimusi un augusi Liepājā, Z. Rūtiņa teātrī ienāca vēl kā bērns, jo viņas mamma Liepājas teātrī strādāja par rekvizitori. Līdz ar to mīlestība pret teātri sākās jau agrā bērnībā. Pirmā epizodiskā lomiņa, vēl mazai esot, nospēlēta 1942. gadā izrādē “Pazudušais dēls”; pēc tam, kad aktrise 1947. gadā tika uzņemta teātra palīgsastāvā, vairāki gadi pavadīti piedaloties muzikālajos iestudējumos kā dejotājai. Pirmā lielā loma pie aktrises atnāca 1953. gadā, kad režisors Nikolajs Mūrnieks uzticēja Z. Rūtiņai galveno – Alises lomu Andreja Upīša komēdijā “Peldētāja Zuzanna”; savukārt pirmo atzinību aktrisei atnesa iejušanās Jeļenas Vasiļjevnas (Ļusjas) lomā G.Mazina lugā ar tādu pašu nosaukumu 1955. gadā.
No 1959. līdz 1976. gadam aktrise strādājusi Jaunatnes teātrī, bet pēc tam atgriezusies Liepājā, kur spēlējusi līdz 90. gadu vidum. Katram ir savas atmiņas par Z. Rūtiņu, jo aktrisei bijušas daudzas skaistas lomas – Ponsija F.Garsijas Lorkas “Bernarda Albas māja”; Paliveca kundze – J. Hašeka “Šveiks”, Mūžīgā vecene – A. Čaka „Psihiskais uzbrukums”; par savām mīļākajām lomām māksliniece uzskatījusi Gingemu un Bastindu (A. Volkovs „Smaragda pilsētas burvis”) un Helmu (L. Stumbre „Gaidīt”).
Aktieris un teātra vēsturnieks Zigurds Akmentiņš savā grāmatā „Par maniem kolēģiem”, runājot par Z. Rūtiņu, īpaši uzsvēris viņas optimismu, dzīvesprieku un vitalitāti, kā arī spēju vienmēr uzlādēt savus partnerus.
Foto: Publicitātes foto