Šo Patrika Zīskinda lugas „Kontrabass” iestudējumu gribētos raksturot kā monoizrādi, bet autori lūdz to nedarīt: Konstantīns Habenskis uz skatuves nav viens. Režisors un aktieris izvirzījuši kopīgu mērķi atkāpties no literāruma un monologa formāta, kurā uz skatuves dēļiem neizbēgami ieslīgst aktieris, kam jāapgūst apjomīgs teksts. Izrādē nav kādas īpašas horeogrāfijas, bet autori centušies ietērpt „Kontrabasu” darbībā, kas uztverama bez vārdiem, itin kā mēmajā kino, kur klātesoša groteska, traģiskums, traģifarss. Tā nav saruna ar skatītāju zāli: viscaur saglabājas stāsta hermētiskuma princips.
Nikolaja Simonova scenogrāfijā izmantoti Maskavas Dailes teātra lielās skatuves efekti, dažādi mehānismi un ne tikai: pasaule, kurā dzīvo Kontrabasists, ir slēgta, smacīga, neiedragājama. Viņa mājoklis ir vienlaikus arī skaņas izolējoša mūzikas studija, kurā nedrīkst ielauzties āra trokšņi. Tomēr šeit, iekšpusē, šajā mākslīgajā pasaulē, viss, kam vien pieskaras Kontrabasists, var atdzīvoties, radīt skaņas, kļūt par vientuļa cilvēka spēles objektu. Finālā skatītāju gaida pārsteigums – darbība savērpsies ne gluži tā, kā to izklāstījis Zīskinds.
„Kontrabasa” varonis ir mūziķis, kontrabasists, kuru nomocījuši viņa dzīves sarežģītie apstākļi. Ar stīvo un milzīgo instrumentu, kam pat mūziku gandrīz nemaz neraksta, varoni saista komplicētas mīlas un naida jūtas. Anamnēzē – vainas apziņa instrumenta priekšā un vienlaikus – lielummānija.
Visi atceras brīnišķīgo izrādi teātrī Satirikon ar Konstantīnu Raikinu galvenajā lomā. Salīdzināt divas dažādas izrādes, kas tapušas dažādos teātros un atšķirīgā laikā, ir nepateicīga un bieži arī bezjēdzīga nodarbe. Bet Patrika Zīskinda „Kontrabass” ir īpašs izņēmums, uz daudz ko pretendē arī Maskavas Dailes teātra iestudējums, kurā atvēlēta loma vienam no mūsdienu izcilākajiem aktieriem – Konstantīnam Habenskim.
Režisors Gļebs Čerepanovs: „Mūsu izrāde ir par talanta bojāeju un dvēseles spēku izsīkšanu. Visbriesmīgākais – pašam sevi mānīt, strādāt netīkamu darbu, uzturēties saskarsmē ar cilvēkiem, kas nav tuvi, – dzīvot svešu dzīvi. Dažkārt tas noved pie skumjām sekām... Un, protams, izrāde ir veltīta Mūzikai, par kuru nekā augstāka Konstantīna Habenska varonim nav. Jāteic gan – mūzikas mūsu iestudējumā tikpat kā nebūs, toties būs ļoti daudz skaņas – visdažādākās un negaidītas.
„...Bet tagad es iešu. Aiziešu uz teātri... un tur es kliegšu. Ja man tam pietiks drosmes. Jūs varēsiet par to izlasīt rītdienas laikrakstā. Uz redzēšanos.”
Foto: Publicitātes foto