Trešdien, 2. aprīlī Nacionālais Kino centrs apstiprināja 2014. gada filmu projektu ražošanas konkursa rezultātus. No izvērtētājiem 48 projektiem atbalstīti 28 projekti ar kopējo finansējumu gandrīz 1,5 miljoni eiro. Animācijas filmu projektiem tiek piešķirti 23% jeb 342 501 eiro, dokumentālo filmu projektiem - 18% jeb 268 044 eiro un spēlfilmu projektiem 59% jeb 878 590 eiro, finansējums paredzēts filmu ražošanai, kuru plānots uzsākt vai pabeigt šogad, všta NKC pārstāve Astra Spalvēna.
Konkursā iesniegtos projektus vērtēja NKC spēlfilmu eksperti Andis Mizišs un Edmunds Jansons, animācijas filmu eksperti Zane Balčus un Dzintars Krūmiņš, dokumentālo filmu eksperti Pēteris Krilovs un Anna Rozenvalde, kā arī NKC pārstāvis (visās ekspertu komisijās) Uldis Dimiševskis. Ar mērķi veicināt sabiedrības interešu ievērošanu šajā konkursā pilota projekta ietvaros ekspertu komisiju darbam tika piesaistīti arī kultūras un sabiedrisko organizāciju izvirzīti konsultatīvie pārstāvji, kas ekspertiem sniedza rekomendējošu ieteikumu, atbalsot publiskā finansējuma piešķiršanu tādiem projektiem, kas ir aktuāli un nozīmīgi dažādiem Latvijas filmu skatītājiem Latvijā. Projektu izvērtēšanā līdzdarbojās: Latvijas Universitātes Antropoloģijas studiju katedras docente Ieva Raubiško, žurnālists Olģerts Tipāns un kino blogere Paula Laurinoviča.
„Ceru, ka mūsu viedoklis filmu ekspertiem bija noderīgs. Mēs vērtējām gan projektu autoru sagatavoto informāciju, gan projektu publiskās prezentācijas, analizējām gan filmas aktualitāti, gan režisora un producenta gatavību ieceri īstenot. Gan mūs, gan ekspertus pārsteidza tas, ka lielās līnijās mūsu vērtējums sakrita, kas nozīmē vien to, ka profesionāļu un skatītāju vērtējums nebūt nepastāv nošķirtās dimensijās – mēs tomēr dzīvojam vienā valstī – tajā pašā vidē un apstākļos. Iepazīstoties ar lielo projektu skaitu, priecājos arī par to, ka tuvākajos gados Latvijas skatītājam būs pieejamas ļoti daudzveidīgas un interesantas filmas,” par savu pieredzi stāsta Oļģerts Tipāns.
Finansējums vairāk nekā 800 000 eiro apmērā tiks piešķirts trīs jaunu spēlfilmu ražošanai un Dāvja Sīmaņa spēlfilmas "Pelnu sanatorija" pabeigšanai.
Renāra Vimbas filma Es esmu šeit, studija Tasse Film
Filma ir aizkustinošs stāsts par meiteni Raju (17) un viņas brāli Robi (12), kas spiesti dzīvot kopā ar vecmammu Olgu, jo viņu tēvs miris un māte aizbraukusi meklēt darbu Anglijā. Pretēji bērnu gribai vecmamma vēlas pārdot lauku īpašumus, kas piederējuši viņu tēvam, bet situācija mainās pēc Olgas nejaušās nāves. Rajai un Robim ir jāizvēlas – vai ziņot par viņas nāvi un nokļūt bērnu namā, vai noslēpt šo faktu un cīnīties par savām dzimtajām mājām un ģimeni. Raja kļūst par ģimenes apgādātāju un reizē piedzīvo savu pirmo mīlestību.
Filmas producentes Aija Bērziņa un Alise Ģelze uzsver filmas aktualitāti: „Šajā ziņā projekts Es esmu šeit ļoti precīzi trāpa visnepieciešamākajā tematiskajā segmentā – ekonomisko bēgļu tēma ir aktuāla gandrīz katram Latvijā, turklāt filmas stāsts šo tēmu risina netradicionālā rakursā, uzmanības centrā izceļot nevis tos, kas aizbrauc, bet gan tos, kas paliek un vēlas savu nākotni saistīt ar šo valsti, lai gan viņu likteņi mainās tikpat radikāli kā aizbraucējiem, turklāt dažkārt palicējiem nepieciešams daudz vairāk spēka un izturības.”
Lailas Pakalniņas filma "Ausma", studija Kompānija Hargla
Filmas Ausma sižetam ir kaut kas kopīgs ar padomjlaika propagandas pasaku par pionieri – varoni Pavļiku Marozovu, kas nosūdzēja savu tēvu padomju drošības orgāniem. Atriebjoties ģimene viņu nogalināja. L. Pakalniņa izmanto šo propagandas stāstu, lai mēģinātu radīt tādu filmas telpu, kam pilnīgi noteikti nav nekāda sakara ar to, kāda tā bija, bet drīzāk ar to, kādu oficiālā vara to vēlējās redzēt atainotu.
Jančuks ir pionieris, kas dzīvo kolhozā Ausma. Viņa tēvs ir kolhozu sistēmas (padomju iekārtas) ienaidnieks. Jančuks nosūdz tēvu par to, ka tas grib nodedzināt kolhoza valdi. Tēvs dēlam atriebjas vai izsakoties tiešāk – tēvs nogalina dēlu. Kurš šajā vecajā pasakā šodien ir labais, kurš – sliktais? Jeb par to, ka „saspiestas smadzenes ir bīstamas vienmēr”. Arī tagad.
„Lai izvairītos no kārdinājuma sadalīt tēlus ienaidniekos pēc nacionālās pazīmes, manā scenārijā ir tikai latvieši. Tieši mononacionalitāte, manuprāt, padara šo stāstu universālu – katrā tautā ir gan varoņi, gan nodevēji. Turklāt nevēlos klāstīt, ka sociālisms bija slikts, man aktuāli šķiet pateikt, ka fanātisms ir bīstams un manipulācija ar cilvēku ir pretīga, taču visuresoša,” stāsta režisore L. Pakalniņa.
Aigara Graubas filma "Nameja gredzens", studija Platforma
Filmas darbība risinās 13. gs pirmajā pusē, Zemgale. Pēc valdnieka Viestura un viņa dēlu negaidītas nāves par karali Zemgalē kļūst jaunais Namejs. Bet karaļa varas gredzenu un tiesības valdīt šajā bagātajā un nozīmīgajā vietā jau iekārojis cits - Maksis, pāvesta sūtīts izputējis augstmanis, kuram visi līdzekļi un paņēmieni ir gana labi, lai sasniegtu kāroto – varu. Vai viņam pretī spēs stāties Namejs, kas zina senās tautas zintis un karamākslu, kam pieder skaistās Laugas mīlestība un karaļa varas gredzens, kas slēpj noslēpumu. Vai Namejam izdosies apvienot spēkus, uzvarēt pretiniekus un nodevējus, atminēt gredzena noslēpumu, tā īsto sūtību un kļūt par brīvības sēklu laiku laikos?
„Nameja gredzens ir sena rotaslieta, viena no retajām, ko nēsājam vēl šodien. Un tieši tas ir unikāli un raisīja manu kā scenārista un režisora interesi – kā tas nākas, ka mēs ļoti komfortabli un pārliecinoši ikdienā nēsājam pirkstā karaļa gredzenu! Mēs katrs esam karalis. Ko īsti tas nozīmē un kādu atbildību tas uzliek?” filmā centīsies noskaidrot režisors Aigars Grauba.
Finansējums vairāk nekā 300 000 eiro apmērā tiks piešķirts deviņām animācijas filmām. Trīs animācijas filmas, kas saņēmušas augstāko punktu skaitu ekspertu vērtējumā, ir daudzveidīgas gan formas, gan satura ziņā.
Vladimira Leščiova īsfilma "Aiz loga", studija Lunohod
Animācijas filmas sižeta pamatā ir filozofiski romantisks skats uz cilvēka dzīvi caur četriem gadalaikiem. Īsumā stāstu var raksturot šādi: sieviete strādā par sētnieci. Viņa raksta vēstules, sagaida pavasari un pavada rudeni. Kādā Jaungada vakarā pie viņas durvīm zvana. „Runājot par filmas galveno tēlu, tas ir mans veltījums visām Rīgas pagalmu "raganām" - tantēm-sētniecēm, kuras gadiem ilgi pievērsušas manu uzmanību ar savu īpašo izskatu un smago darbu. Salīdzinot ar citiem garāmejošiem parastiem darba un bezdarba ļaudīm, viņas vienmēr šķiet visradošākās un valdzinošākās būtnes otrā loga rūts pusē,” stāsta režisors V. Leščovs.
Signes Baumanes pilnmetrāžas animācijas filma "Akmeņi manās kabatās", studija Lokomotīve
Filma par depresiju, kuras laikā jauna māksliniece, cīnoties par savu veselo saprātu, asprātīgi un ar iztēli runā par savas ģimenes vājprāta noslēpumiem.
Filmu Akmeņi manās kabatās varētu nosaukt par detektīvstāstu, jo tās galvenā varone cenšas uzmanīgi atklāt savas ģimenes sieviešu nenotveramo slepkavu – depresiju. Stāstā attēlots laika posms no 1905. gada Latvijā līdz 2010. gadam Ņujorkā, aplūkojot dažādos laikmetos un valstīs dzīvojošu cilvēku dzīves, kurām ir kopīga viena un tā pati garīgā slimība. Atšķirīgie vēsturiskie apstākļi, kādos viņi dzīvo, vēl spilgtāk izceļ viņu ciešanu līdzību. Stāsts par piecām dažādām sievietēm tiek stāstīts no sievietes skatapunkta, risinot jautājumu par iedzimtības, audzināšanas, sociālā spiediena un tā, ko viņas pašas sagaida no laulībām un dzīves, ietekmi uz sieviešu garīgo veselību. Filma netiesā un nenostājas vienā vai otrā pusē. Tā ļauj skatītājam pašam izdarīt secinājumus.
Filmas producents Roberts Vinovskis uzsver filmas universālo nozīmīgumu: „Lai arī šis stāsts ir veidots universāls un labi saprotams plašai auditorijai, tomēr tajā ir arī gana daudz kolorīta, kas saistās ar autores un viņas ģimenes dzīvi un realitāti Latvijā - Signe Baumane jau ilgstoši dzīvo Ņujorkā, ASV. Turklāt biogrāfiska pilnmetrāžas filma animācijas žanrā ir liels retums.”
Nila Skapāna animācijas īsfilma "Marsietis", studija Lokomotīve
Tas būs fantastikas un piedzīvojumu žanra stāsts maziem bērniem. Stāsts par to, kā citplanētietis nolaupa kādu puišeli, un par to, kā tas ir – būt rotaļlietai. Kāds puišelis tiek pie jaunas mantiņas – marsieša lidojošajā šķīvītī - un tad notiek piedzīvojums.
Šajā stāstā viss nav tik vienkārši - puišelim nākas „cīnīties” ar veselu marsiešu baru uz viņu planētas.
Finansējums gandrīz 270 000 eiro apmērā tiks piešķirts 15 dokumentālo filmu projektiem, kas skar ļoti plašu aktuālu tēmu loku, tostarp arī 4 augstāko punktu skaitu ieguvušie projekti.
Kaspara Gobas dokumentālā filma "Inga dzird", studija Elm Media
Filma ir stāsts par nedzirdīgu ģimeni un centieniem izveidot savu biznesu un grūtībām, ar kādām uzņēmuma izveides un vadīšanas gaitā sastopas nedzirdīgi cilvēki. Filmas galvenā varone Inga ir vienīgā dzirdīgā Latvijas laukos dzīvojošā nedzirdīgo ģimenē. Kopš septiņu gadu vecuma Inga ir bijusi ģimenes tulks sadarbībā ar dzirdīgo pasauli un šobrīd viņas lielākais izaicinājums ir palīdzēt ģimenei izveidot uzņēmumu, lai nodrošinātu iztikšanu Latvijas laukos, kur nodarbinātības iespējas ir ierobežotas, bet cilvēkiem ar invaliditāti - gandrīz neesošas. Taču tajā pašā laikā 15 gadus vecajai Ingai jāpabeidz pamatskola. Kā Ingai izdosies apvienot pamatskolas pabeigšanu ar tulka lomu ģimenes biznesā? Un vai vispār cilvēkam ir iespējama personiska izaugsme, ja viņš ir savas ģimenes “ausis”?
„Mūsdienu pasaulē cilvēka dzīves vērtību bieži vien nosaka nopelnītās naudas daudzums, automašīnas modelis un dzīvesvietas prestižs. Vērtējot savu dzīvi izmantojot patērētāju pasaules apsvērumus, cilvēki bieži vien aizmirst, ka daudzas lietas, ko mēs pieņemam kā pašsaprotamas, nemaz tādas nav. Filma Inga dzird ļaus skatītājiem aizdomāties par dzirdes nozīmi mūsu dzīvē, tādējādi ļaujot labāk apzināt un izbaudīt dzīves patiesās vērtības,” uzsver filmas producente Ieva Goba.
Ilzes Burkovskas–Jacobsen animētā dokumentālā filma "Mans mīļākais karš"
Filma ir inovatīvs projekts – biogrāfiska animēta dokumentālā filma ar pretkara vēstījumu globālai auditorijai. Filmas sižetiskā līnija seko režisores cilvēciskajai izaugsmei – no bērnišķīgas rotaļu fascinācijas līdz patstāvīgai un kritiskai attieksmei pret kara un bruņoto konfliktu postošo ļaunumu.
Filmas darbības laiks ir režisores bērnība un skolas gadi Padomju Savienības galējos rietumos - Kurzemē, vienlaikus izmantojot arī plašu atstāstu, atmiņu, faktu materiālu klāstu, kuri stāsta par Otro pasaules karu Kurzemē, galveno uzsvaru liekot uz civiliedzīvotāju pārdzīvoto. Tādējādi filma atspoguļos divus laika posmus Latvijas vēsturē - 1944./45. gadu Kurzemē un 1970. - 80. gadus līdz neatkarības pasludināšanai.
„Mainoties sabiedrībai, mainās arī cilvēku priekšstati par karu. Šobrīd pasaulē, kas kļūst arvien mazāka pastāv militāro konfliktu draudi, joprojām ir arī karstie punkti, kur notiek reāla kara darbība. Tāpēc filma, pirmkārt, ir iecerēta kā pacifistisks vēstījums, kas aicinās aizdomāties par kara neprātu. Filmā būs iekļautas daudz to cilvēku atmiņas, kuri ir pieredzējuši kara šausmas, viņu atmiņas ir visdzīvākās, patiesākās. Šobrīd tā ir mūsu sabiedrības vecākā paaudze un mēs uzskatām, ka mūsu pienākums ir iemūžināt viņu pieredzi, kamēr tas vēl ir iespējams, un nodot to jaunākajām paaudzēm, kuri nezina un, cerams, nekad neuzzinās, kas ir karš,” uzsver režisore I. Burkovska – Jacobsen.
Jura Pakalniņa dokumentālā filma "Bīstamie sakari. Krievijas maigā vara", studija Mistrus Media
Filma par Krievijas „maigās varas” izpausmēm vairākās neatkarīgās valstīs, kas uzdos jautājumus par to, kas tieši slēpjas zem Krievijas politikas instrumenta „maigā vara” un vai un kā šī „diplomātija” darbojas, kā arī meklējot atbildes, vai valstis, kurās Krievijas „maigā vara” tiek izmēģināta, veic kādus pasākumus, lai to novērstu. Filmā tiks iesaistīti trīs Baltijas valstu producenti un kopīgi tiks meklēta atbilde nopietnam ģeopolitiskam jautājumam, kas var izraisīt sekas ilgtermiņā.
Filmas scenārija autore, žurnāliste Inga Spriņģe uzsver: „Asiņainie notikumi šogad februārī Ukrainas galvaspilsētā tikai vēl vairāk stiprina manu pārliecību, ka nepieciešams turpināt pētījumu par Krievijas maigās varas politiku Baltijas valstīs. Saskaņā ar termina maigā vara teorētisko skaidrojumu, šī koncepta mērķis ir popularizēt konkrētas (parasti valsts) vērtības caur trim galvenajiem kanāliem - medijiem, kultūru un izglītību. Analizējot notikumus Ukrainā, var redzēt, ka aktīvi tika izmantoti visi šie kanāli. Publiski pieejama informācija ļauj domāt, ka Baltijā tas notiek slēptāk, ne tik uzskatāmi. Dokumentālās filmas mērķis ir rūpīgi izpētīt pieejamo informāciju, nodrošinot sabalansētu informāciju, kas parādītu Krievijas vēstījumu un kanālus, caur kuriem tas tiek darīts.”
Viktora Bukulta dokumentālā filma "Deju laikmets", studija Vides Filmu studija
Filmas stāsts ir par Latvijā maz zināmo, Rietumvācijā dzīvojošo latviešu multimediju mākslinieku Induli Bilzēnu, kas kļuva par ideoloģisko skolotāju pasaules deju skatuves leģendai – DJ Westbam, un atstāja nepārprotamu ietekmi uz Eiropas agrīno deju mūzikas kultūru un sabiedrību 90. gados. Bilzēns palīdzēja attīstīt un paplašināt arī Latvijā jauno deju mūzikas kultūru, ieviesa vairākus Latvijas mūzikas videi būtiskus jauninājumus – ideju par jaunu privāto radiostaciju, eksperimentus dažādos medijos un mākslas nozarēs.
„1990. gadi bija trauksmains laiks. Reivu ēra bija jaunums arī citā ziņā - šī kustība nojauca nacionālās robežas. Visbiežāk latvieši izklaidējās vienā vietā, krievi – citā, taču reivi bija kultūras parādība, kas abas nācijas vienoja. 1990. gadu sākumā reivu kultūra tika pozicionēta kā alternatīvā kultūra, tomēr jau 90. gadu beigās šī kustība vairāk tuvojās izklaides industrijai. Kāpēc tā notika? Cik lielā mērā tas saistīts ar politisko situāciju, cik – ar tehnoloģisko progresu un mūzikas kultūras attīstību?” atbildes uz šiem jautājumiem centīsies rast filmas režisors Viktors Bukults.
Ar detalizētu finansējuma sadalījumu iespējams iepazīties Nacionālā kino centra mājas lapā: www.nfc.lv
Foto (c) popturf.com