Baldiņš dzimis 1937.gada 9.septembrī Dundagas pagasta "Medņu" mājās.
Vispaliekošākās bērnības atziņas viņš ieguvis no vecāsmātes Karlīnas Ābolas. Viņa bija mīklu un tautasdziesmu skandētāja, vietējo teiku stāstītāja un sava novada tikumu kopēja.
Skolas gaitas Baldiņš sācis Pūņu pamatskolā. 1949.gada 25.martā Baldiņu ģimeni deportēja uz Sibīriju. Zēnu izrāva no dzimtās sētas, lauku vides, emocionāli tika pārtrauktas uzkrātās bērnības atmiņas.
Skolas gadi turpinājās jau krievu skolā ar svešu un neizprotamu padomju kultūru. Vasarās strādāti tobrīd viņa vecumam neatbilstoši smagi darbi, lai nopelnītu ziemas apģērbu, - viņš tēvam palīdzēja ar rokas velkamo zāģi no baļķiem izzāģēt dēļus, skolai gatavoja malku, zāģējot celmus, ķieģeļceplī pārvietoja dedzinātos ķieģeļus.
1956.gada 17.aprīlī Baldiņu ģimeni noņēma no komandantūras uzraudzības, izdodot zīmi bez tiesībām atgriezties iepriekšējā dzīvesvietā Latvijas PSR. Aldonis ar vecāko māsu Silviju atteicās aizpildīt pases galda izsniegto anketu un parakstīt norādi par aizbraukšanu uz jebkuru ģeogrāfisku punktu Padomju Savienībā, izņemot Latviju.
1963.gadā Baldiņš beidzis Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas koka amatniecības nodaļu. 28 gadus viņš nostrādājis mākslas kombinātā "Daiļrade", virpojot koku un izgatavojot koka rotaļlietas. Šajā amatā viņš skolojis mācekļus - sava amata turpinātājus.