"Dzēstie laiki" ir romāns, kas apvieno trīs lietas, kuras dažkārt ne pārāk labi sadzīvo viena ar otru, - Vēsturi, Likteni un Patiesību. Vissarežģītākā ir vēsture - pārāk maz laika ir pagājis, lai objektīvi spriestu par trakajiem deviņdesmitajiem gadiem. Tie, kuri tajā laikā tikai sāka veidot savu nākotni, jau ir četrdesmitgadnieki, un, ja viņiem dzīvē ir paveicies, tad, viņuprāt, deviņdesmitie bija jauki, bet, ja dzīve nav izdevusies, - tātad tie bija briesmīgi. Bet tie, kuri, gluži pretēji, ne būvēja, bet pārbūvēja – ir dāmas un kungi „pēc piecdesmit”, kuri dzīves gaitā uzkrājuši gana daudz cinisma, lai tas palīdzētu sarežģītos brīžos. Analizēt vēsturi mēģina tikai tie, kurus tā ir ļoti aizvainojusi un nodarījusi pāri, taču pārējie ar sarežģītām pārdomām neaizraujas.
Romānā "Dzēstie laiki" nav fantastikas – taču tajā ir tāda patiesība, kādu neviens fantasts pat nespētu iztēloties. Un šeit ir vērts atcerēties vienu no galvenajiem Vladimira Goja principiem: viņš neko neizdomā. Viņš ir liecinieks - reizēm dusmīgs, reizēm aizkustināts līdz asarām. Galu galā, pati dzīve izspēlē tādus sižetus – spēj tikai pierakstīt. Visi romāna notikumi ir par 99% reāli, un varoņi tajā - dzīvi. Tādi, kādi viņi bijuši pirms divdesmit gadiem.
Kam šis vēstījums vajadzīgs? Tiem, kuri tolaik vēl bija bērni. Viņi ir dzirdējuši "leģendu par deviņdesmitajiem", bet patiesību par pasauli, kas sabruka, un jaunu pasauli, kas ar smagu darbu un visdažādākajiem piedzīvojumiem izauga drupu vietā, īsti neviens viņiem nav izstāstījis. Šķiet, Vladimira Goja romāns ir pirmais tik liela apjoma literārais darbs krievu valodā Latvijā, kas veltīts šim laikam. Bērniem ir jāzina, ko pārdzīvoja viņu tēvi.
Brīžiem šķiet, ka "Dzēstie laiki" ir autobiogrāfisks romāns, bet tā nudien tikai šķiet. Autors no tā laika faktiem veido jaunu mākslas formu, un tajā ir citas kvalitātes taisnība – romānā atainoto tēlu un varoņu taisnība. Likteņa Taisnība...
Jā, Liktenis šeit ir gandrīz vai galvenais personāžs. Tas saved kopā un izšķir, slēpj romāna varoņus vienu no otra, sagādā pārsteigumus un noved pie mūžīgu patiesību apjēgšanas. Vēsture spēlē godīgi, Patiesība ir īsta, bet Liktenis – nedaudz spocīgs, tomēr loģisks. Šis trio burtiski izpēta laikus, kuru vairāk nav, laikus, kuri pagājuši un dzēsti.
Foto: Publicitātes foto