Gadu desmitiem latviešu keramikas māksla ir vairāk asociējusies ar Latgales keramiku – tautiskām vāzēm, svečturiem, bļodām u.c. Uzskati un vērtības mainījās pagājušā gadsimta 60. gados, tautas keramikai ieslēpjoties modernajā mūsdienu keramikā un laužot stereotipus par to, kādai jābūt šai mākslas nozarei. Lielu ieguldījumu jaunā stila veidošanā snieguši Ķīpsalas grupas mākslinieki, arī viena no tās patriotēm – Silvija Šmidkena.
Ievērojamā keramiķe ir ne vien spilgta māksliniece, bet arī publiciste, un Apgādā Zvaigzne ABC tiek izdots viņas kultūrvēsturiskais darbs – dienasgrāmata “Māksla mīlēt mālu”. Grāmatai pareizāk būtu dot arī otru nosaukumu – “Ķīpsalas keramiķi”, jo tā nav tikai dienasgrāmata par personiskajiem pārdzīvojumiem – tā ir arī nu jau aizejošās keramiķu paaudzes dienasgrāmata, piemineklis 20. gadsimta keramiķu darbam un sasniegumiem.
Ēka Ķīpsalā, kas kopš 1951. gada funkcionēja kā keramikas darbnīca un vēlāk arī kā izstāžu zāle, 70.-80. gados kļuva par nozīmīgu Latvijas keramikas mākslas centru. Taču pārsteidzoši ir tas, ka, par spīti laikmetu maiņai, nu jau 60 gadus Ķīpsalas keramiķu grupa joprojām darbojas. Tās ir mūsu zelta laikmeta mākslinieces – Inese Āboliņa, Violeta Jātniece, Izabella Krolle, Kornēlija Ozoliņa un Silvija Šmidkena, – kuras joprojām strādā un rīko tematiskās izstādes. Ķīpsalas keramiķus raksturo aktīva darbība, nekad tur nav miera un klusuma: var teikt, ka vienmēr kāds tur strādā, rada savu pasauli, lai tajā pēc tam dalītos. “Silvijas Šmidkenas aizraujošā memuāru grāmata atklāj spilgtu un daiļrunīgu panorāmu uz mākslinieku ikdienas dzīvi padomju ēras reālijās,” par grāmatu “Māksla mīlēt mālu” raksta rakstniece un mākslas zinātniece Gundega Repše. “Kodolīgā valodā, trāpīgos raksturojumos izcilā keramiķe liecina par mūžu mākslā, kā arī par Latvijas keramikas ziedu laikiem. Atšķirībā no daudziem citiem memuārliteratūras darbiem šī grāmata nav revanšs vai sentimentāla pagātnes apmīļošana – tā ir tieša un precīza, atstājot atklātus vairākus eksistenciālus jautājumus par mākslas un dzīves jēgas krustpunktiem.”
“Es iešu ievākt atmiņas. Līdzīgi kā ievāc ražu. Ievākšu tikai to, kas mani baros ilgus gadus. Trauslos, vārgos stādus izlikšos neredzam. Un arī pati es savukārt būšu raža. Arī mani ievāks. No manis paņems tikai derīgo. Spēkam derīgo. Pašreiz es izkārtoju sevi. Kā traukus ekspozīcijā.” Šādi – dziļi un apcerīgi par savu darbu raksta autore Silvija Šmidkena.
Grāmata “Māksla mīlēt mālu” ir izdota arī elektroniskajā versijā.
Foto: Publicitātes foto