Šinī nedēļā cilvēce vairākkārt varējusi atviegloti uzelpot, jo pēdējās marta dienās noslēgušies vairāki lieli kari. 1856.gada 30.martā Parīzē tika parakstīts miera līgums starp Krieviju, Franciju, Angliju, Turciju, Austriju, Prūsiju un Sardīniju. Līdz ar to noslēdzās Krimas karš, kurā Krievijas impērijai nācās cīnīties pret vairākām Eiropas lielvarām (izņemot, protams, Sardīniju, kura nebija ne lielvara, ne tai bija kādas ģeopolitiskas intereses Melnajā jūrā). Interesantākie šī kara notikumi risinajās Krimas cietokšņa Sevastopoles tuvumā, lai gan angļu flote dažas reizes parādījās arī Baltijas jūrā, pabaidot vietējos zvejniekus. 600 tūkstoši kritušo un mirušo (galvenokārt no holēras) – tāda bija Krimas kara asiņainā bilance.
Pēc vairāk kā astoņdesmit gadiem, 1939.gada 28.martā, pēc tam, kad ģenerāļa Franko armija iesoļoja Madridē, noslēdzās trīs gadus ilgušais Spānijas pilsoņu karš, kurš kļuva par savdabīgu lielvalstu izmēģinājuma poligonu īsi pirms 2.Pasaules kara sākuma. Vācu un itāļu apbruņotie nacionālisti uzvarēja sociālistiski noskaņotos republikāņus, kurus atbalstīja PSRS. Šajā karā gāja bojā gandrīz miljons cilvēku un tas bija asiņainākais konflikts Spānijas vēsturē. Lai cik tas dīvaini nebūtu, Spānijas pilsoņu kara kaujās piedalījās arī vairāki latvieši, gan kā Padomju Savienības militārie padomnieki, gan internacionālo brigāžu karavīri.
Nedaudz vēlāk, 1973.gada 29.martā tika pielikts punkts vēl vienam slaktiņam, kad pēdejie amerikāņu karavīri pameta Vjetnamu. Līdz ar to noslēdzās ASV vēsturē līdz šim ilgākais karš, kurā amerikāņi bija iesaistījušies grūti saprotamu, visai paranoisku ģeopolitisku apsvērumu dēļ. Astoņu gadu laikā amerikāņi Vejtnamas džungļos zaudēja 58000 kritušus karavīrus. Vjetnamieši varēja lepoties, ka nieka četrdesmit gadu laikā bija spējuši pieveikt Japānas impēriju, sagraut Francijas koloniālo lielvalsti un pazemot superlielvaru ASV. Nevienai citai nācijai tas nav bijis pa spēkam. Atliek vien minēt, ko japāņi, franči un amerikāņi bija pazaudējuši Vjetnamas džungļos un rīsa laukos.
Turpinot par amerikāņiem, jāatzīmē, ka šajā nedēļā viņi gan zaudēja Vjetnamu, toties ieguva Aļasku. 1867.gada 30.martā ASV no Krievijas impērijas iegādājās Aļasku (burtiski tulkojumā no vietējo iedzīvotāju valodas “Lielā zeme”) par 7,2 miljoniem dolāru. Milzīgo teritoriju apdzīvoja 600 krievu kolonisti un viņu iespējas to nosargāt kara gadījumā bija niecīgas. Krievi vairākkārt neveiksmīgi mēģināja pārdot šo teritoriju, kuru amerikāņi nicīgi dēvēja par balto lāču rezervātu. Palielā “rezervāta” iegādāšanos ASV Senāts ratificēja tikai ar vienas balss pārsvaru. Sākumā amerikāņu sabiedrība ņirgājās, ka prezidents Džonsons iegādājies lielāko pasaules ledusskapi, tomēr vēlāk, kad Aļaskā tika atrasts zelts un citi resursi, to sāka uzskatīt par ļoti veiksmīgu darījumu.
Aļaskas pārdošanu daudzi krievi vēl arvien piemin ar žēlu nopūtu vai niknu dūres sažņaugšanu. Gluži tapat kā tad, kad latviešiem jāizrunā vārdi “cukurs” un “cukurbietes”. 1811.gada 25.martā sākās cukurbiešu audzētāju uzvaras gājiens Eiropā, kad Francijas imperators Naopoleons, angļu blokādes spiests, izdeva dekrētu par 80000 akru zemes piešķiršanu cukurbiešu audzēšanai. Veinlaikus tika sākta cukura rūpnīcu būvēšana, speciālistu apmācīšana cukura iegūšanai no bietēm un zemnieku subsidēšana. Starp citu, nākamajā gadā Napoleona karaspēks ieņēma Jelgavu un gandrīz visu Kurzemi un Zemgali.
Marta beigās līdzās cukurbietēm varam atzīmēt vēl kādas ļoti atpazīstamas ikonas dzimšanu. 1976.gada 30.martu daudzi uzskata par panku kustības sākumu, jo šajā dienā kādā Londonas klubā pirmo reizi uzstājās leģendārā punk grupa “Sex Pistols”. Uz šo koncertu atnāca piecdesmit klausītaji, bet tas noslēdzās daudz veiksmīgāk par iepriekšējo mēģinājumu spēlēt šāda žanra mūziku. Toreiz, 1975.gada novembrī, koncerts, kurš risinājās kādā skolā, beidzās ļoti ātri, pēc tam kad satriektais skolas direktors izslēdza elektrību.