Mazais jautājums ir tas, kam šķietami nav jēgas, bet ar ko tu netiec galā. Būtībā tas ir skaists nosaukums kādam kompleksam, zemapziņas dzirkstij, kas uzjundī ikreiz, kad esam šo jautājumu priekšā, un strādā kā apziņas bloks, liek mums apstāties, mulst, justies neērti. Taču problēma varbūt nav tajā, kā un vai šos jautājumus atbildēt, bet kā atbildot nezaudēt sevi, pašcieņu, nejusties neērti. Bet vai par to jāuztraucas? Vai tie nav jautājumi, ko uzdot tikai nedrošie, nepieredzējušie, pārspīlēt gribošie?
Andra Kalnozola izrāde “Mazie jautājumi” balansē uz smalkas ironijas, pat patīkama absurda un banalitātes, pliekana pārspīlējuma robežas. Apspēles metode parastam vērotājam pat diezgan droši varētu likt aizmirst par paša mazajiem jautājumiem, lai tikai neiekļūtu tajā postmodernajā ļembastā, kas attīstās skatītāju priekšā.
Atšķirībā no “Labākais cilvēks Tahkurannā”, kurā absurds, neloģika, nepamatojamība šķita ikdienišķa, atpazīstama un tāpēc veiksmīga, “Mazie jautājumi” pārāk daudz spēlējas ar viena vai pāris cilvēku unikālo zemapziņu un pārāk maz ar līdzi jušanu un identificēšanos, varoņu sasaisti ar skatītāja problēmu. Reizēm pat liekas, tā nav problēmas risināšana un atrisināšana, bet tieši pretējais - meditācija par tēmu, cik tālu mēs varam aiziet, par to piemirstot. No vienas puses, ir burvīgi līdzjūtīgi vērot šos četrus varoņus, četrus mazo jautājumu apmātos, kuri savu mazo katastrofu dēļ tāpat kā vairums citu ir gatavi zaudēt prātu, no otras puses, skumji apzināties, ka Andris Kalnozols šoreiz tomēr varētu būt pārcenties.
Mazie lielie dzinuļi izskaņā ir palikuši neatrisināti. Šķiet, ne varoņiem, ne skatītājam. Jā, izrāde praktiski ir ļoti pārsteidzoša, neparedzama ceļošana zemapziņas plantācijās, tomēr reizēm liekas, šai zemapziņai ir fiktīva sasaiste ar apziņu, un trauslajā secinājumā pārlūzt liela daļa baudāmības plūsmas. Iespējams, problēma varētu tikt atrisināta, nedaudz pavēršot izrādē pieminētās hipnozes metodes kāda konkrēta varoņa kompleksa virzienā (ne tikai atstāstot kādu bērnības pieredzi - atmiņas bieži vien ir apziņas saturs, tātad, bieži maldinošas). Iespējams, neviltota rezultāta labad kādu etīdi varētu noīsināt vai izņemt.
Galu galā jebkura mazāka vai lielāka jautājuma jēga nemainās, tā forma nemainās, vienīgi interpretācija. Atbildes ļoti bieži ir kristāldzidras, tomēr tās saduļķojas mūsu aizmiršanā, mūsu nepatikā atgriezties pagātnē, kaunā par to, nemācēšanā doties zemapziņas pētniecībā. Bet nemācēšana un nepatika nav akmenī kalta, tas vienkārši ir vieglāk nekā patiesa izziņa, kas prasa daudz vairāk laika un gribas nekā naivā psiholoģija – cenšanās atbildēt vai rast definīciju ar pēc iespējas virspusīgākām pazīmēm. Bet varbūt tā ir kļūda meklēt jēgu aiz jēgas un neticēt acīmredzamajam. Varbūt par to arī Kalnozola darbs kā mācība un kā paraugs – cik ļoti cilvēks, pārāk daudz domājot, var ieiet auzās.
Par spīti dažām pilnīgi nevajadzīgām etīdēm, izrāde, tiešām ir lielisks piemērs, ko noteikti nedarīt ar savu sasāpējušo mazo jautājumu, kā to nerisināt, kā par to pat nedomāt. Ir teiciens – jo dziļāk mežā, jo vairāk malkas, tikai neviens nez kāpēc nesaka – jo dziļāk mežā, jo grūtāk iznākt, un dažbrīd šķiet, ka ciršanas, jautājumu šķetināšanas, izmisīgas un, kā ikdienā izrādās, vieglas atbildes dēļ izrādes varoņi ir gatavi palikt meža vidū kā apmaldījušies jampampiņi.
Lomās - Ivars Krasts, Jurģis Spulenieks, Kristaps Ķeselis, Andrejs Možeiko un Aleksandrs Radzevičs.
Tuvākās izrādes - 26. un 29. aprīlī plkst. 19:00, 23. maijā plkst. 19:00, 5. jūnijā plkst. 21:00 un 6. jūnijā plkst. 19:00.
Foto: Izrāde „Mazie jautājumi”. Foto (c) Anna Vilnīte