Pirmais faktu loks. Varis Brasla ir viens no spēcīgākajiem latviešu teātra un kino režisoriem, kas spodrinājis Latvijas vārdu gan padomju gados, gan brīvvalsts laikā, kad viņa filmas spēja pārvarēt dzelzs priekškaru un piedalīties prestižos starptautiskos festivālos Čehijā (Karlovivaros un Zlinā), Vācijā (slavenajā Berlinālē!), Ķīnā, Norvēģijā, Somijā, Indijā, Spānijā, Honkongā un kur tik vēl ne!
Otrais faktu loks. Vara Braslas vārds vispirms saistās ar devumu kino. Taču arī teātrim režisora dzīvē bijusi un ir noteikta vieta. Dzimis teātra režisora Žaņa Braslas ģimenē, Varis bērnību pavadīja Jelgavas un Liepājas teātru aizkulisēs, bet vēlāk režiju studēja toreizējās Ļeņingradas teātra, mūzikas un kinematogrāfijas institūtā. Pēc tā absolvēšanas no 1962. līdz 1965. gadam strādāja Valmieras teātrī, kur atgriezās 1993. gadā. Un galu galā – teātrī strādā arī viņa sieva, aktrise Vizma Kalme!
Trešais. Varis Brasla pabeidz Augstākos scenāristu kursus Maskavā, kas ļauj viņam piedalīties arī savu filmu literārā pamata veidošanā. Jau kopš pirmajiem patstāvīgajiem darbiem parādās noteikta daiļrades tēma, kas pirms tam aizsākta jau Valmieras teātrī izrādē „Mans nabaga Marats” – cik stiprs vai vājš spēj būt cilvēks, ja viņa pretinieks ir nevis otra cilvēciska būtne, bet laiks, kurā jādzīvo. Šī tēma izskan filmās „Ezera sonāte” (kopā ar G. Cilinski, 1976, Latvijas PSR Valsts prēmija, Rīgas kinofestivāla galvenā balva), „Novēli man lidojumam nelabvēlīgu laiku” (1980, „Lielais Kristaps” par gada labāko filmu), „Tereona galva” (1982), „Aija” (1987), „Par mīlestību pašreiz nerunāsim” (1988, „Lielais Kristaps” par gada labāko filmu), „Mērnieku laiki” (1991).
Ceturtais faktu loks. Nepārvērtējams ir Vara devums jauno skatītāju audzināšanā – filmas „Emīla nedarbi” (1984, „Lielais Kristaps” par gada labāko filmu, „Lielais Kristaps” gada labākajam režisoram), „Ziemassvētku jampadracis” (1993, galvenā balva un CIFEJ balva Frankfurtes kinofestivālā, balvas Maskavas, Virtsburgas un Kotbusas kinofestivālos, 1994. gada Latvijas kinoskates skatītāju balva, Latvijas Kultūras ministrijas balva, Latvijas Ministru prezidenta balva kinomākslā), „Ūdensbumba resnajam runcim” (2004, Čikāgas starptautiskā bērnu filmu festivāla diploms, 2005.g. „Lielais Kristaps”, 2006.g. Minskas kinofestivāla Skatītāju balva, 2006.g. galvenā balva Taizemes kinofestivālā, 2006.g. Latvijas autortiesību Bezgalības balva) ir Latvijas kinematogrāfijas pērles.
Piektais faktu loks, par ko daudzi nemaz nenojauš. Pamatīgs, vienlīdz dziļa patriotisma un tolerances diktēts darbs ir Vara seriāls „Palīgā!” (1997 – 2001), kura mērķis ir mācīt cittautiešiem latviešu valodu, bet formāts nav kavējis radīt interesantus laikabiedru tēlus un iemūžināt neskaitāmus izcilus latviešu aktierus – tostarp šeit savas pēdējās kino lomas nospēlēja Antra Liedskalniņa un Dzidra Ritenberga.
Sestais. Varis atgriežas Valmierā visnepateicīgajā laikā, kad teātrim jāapdzīvo jaunā māja, un no 1995. līdz 2000. gadam ir arī tā galvenais režisors. Kā emocionāla vēstures atklāsme top izrādes pēc Gunāra Janovska prozas motīviem – „Sōla” un „Izdedži” (1994). Vēlāk tikpat spēcīgi šī tēma ieskanas Alvja Lapiņa lugu „Atvari” (2008) un „Klaidoņa lūgšana” (2012) iestudējumos. Vara Braslas darbos ir vēl kāds svarīgs motīvs, ko varētu nosaukt par jaunu cilvēku jūtu audzināšanu – skatītāju iemīļotajos Remarka „Trīs draugos” (2005) un „Triumfa arkā” (2013) vai G. Janovska „Gredzenā uz tilta” (2009).
Septītais fakts. Varis Brasla ir saņēmis profesionālu atzinību un balvas gan starptautiskos kino forumos, gan Latvijas teātra un kino skatēs, bet kā pilsonis un patriots – savas valsts augstāko atzinību, Triju Zvaigžņu ordeni.
Foto: Varis Brasla. Foto (c) Matīss Markovskis
