Jaunā, bet jau ievērību guvušā britu režisora Ričarda Aioades traktējumā F.Dostojevska stāsts guvis svaigas nianses. Režisora debijas filma „Zemūdene” neiekļaujas ne komēdijas, ne drāmas ietvarā un 2011. gadā tika atzīta par vienu no labākajiem britu neatkarīgā kino darbiem.
Pirmo stāsta variantu F.Dostojevskis uzrakstīja 1849. gadā. Viņš to sacerēja drīzumā pēc sava pirmā romāna „Nabaga ļaudis” pabeigšanas. Vēlāk autors pārstrādāja stāstu, un tā galīgais variants tika laists klajā 1866. gadā. Filmā darbība no XIX gadsimta pārcelta XX, tajā ir daudz sirreālistisku akcentu, melnā humora un lieliski izvēlētas mūzikas.
Filma „Dubultnieks” ir stāsts par neievērojamu valsts ierēdni ar maigu raksturu. Varoņa dzīvē sākas dažādi pārpratumi un seko dīvaina, neizskaidrojama apkārtējo reakcija, kuras cēloni viņš nespēj izprast. Piepeši izrādās, ka visus šos notikumus izraisījis cilvēks, kas mats matā līdzinās galvenajam varonim un iekārtojies darbā tajā pašā uzņēmumā. Turklāt dubultnieks ir intrigants un melis, vārdu sakot, pilnīgs varoņa pretstats.
Liekot varonim nokļūt neapskaužamās situācijās, F.Dostojevskis lasītājiem (un filmas režisors skatītājiem) rāda traģikomisko mazā cilvēka likteni. Autori iesaka mums izvērtēt savus netikumus un padomāt, kāda būtu mūsu uzlabotā versija (par kuru bieži vien sapņojam) un vai tā tiešām darītu mūs laimīgākus.
Psiholoģijas meistara F.Dostojevska stāsta filozofiskais dziļums saglabāts arī tā kinematogrāfiskajā interpretācijā. „Dubultniekā” neradīsim vienkāršas un skaidras atbildes, un tie, kuriem nebūs pa prātam tēlainības virsslānis, bez īpašām grūtībām spēs saskatīt tā dziļāko jēgu. Ja paļaujamies uz franču filozofa Žana Bodijāra teikto, mūsu pasaulē nav oriģinālu. Tos jau sen aizēnojušas kopiju kopijas, kas nepārtraukti vairojas. „Dubultnieka” spogulī varam ieraudzīt vienu no tām, un tā ļoti līdzinās katram no skatītājiem.
Foto: Publicitātes foto
