Jānis Sniķers plašākai sabiedrībai pazīstams kā gaismu mākslinieks. Viņu darbu vidū ir tādas izrādes kā “Gals” Nacionālajā teātrī, “Bezkaunīgie veči” Valmieras Drāmas teātrī, “Leģionāri” Ģertrūdes ielas teātrī, “Marina Cvetajeva” Dirty Deal Teatro. Ar jauniestudējuma “Slepkava” varoņiem skatītāji Dirty Deal Teatro aicināti iepazīties, sākot ar 25. aprīli, kad gaidāma pirmizrāde.
Kultūras aprindās tu esi pazīstams kā gaismu mākslinieks. Kāpēc izdomāji pievērsties režijai?
Tas bija tā. Sākumā iestājos aktieros, tad pārgāju uz režisoriem. Tā kā man bija tehniskās zināšanas, visvairāk kursā sāku gaismot etīdes. Sapratu, ka man tas patīk, tādēļ paralēli režijas studijām gaismoju. Tad tas pārauga līdz tam, ka es pārsvarā gaismoju un mazāk mācījos. Tagad ir pienācis laiks, kad ir jātaisa diplomdarbs režijā.
Tu esi izvēlējies iestudēt R.Bedberija stāstu “Slepkava”. Kāpēc tāda izvēle?
Man patīk Bedberijs. Viņš ir viens no maniem mīļākajiem autoriem. Lasot stāstu, man tas arī visvairāk aizķērās. Likās, ka ar šo stāstu pamatā gribu uztaisīt izrādi.
Ko tu caur šo izrādi vēlies skatītājiem pateikt?
Izlasot darbu, man tas deva mierinājumu, atvieglojumu, patīkamas sajūtas. Lielākā cerība būtu tāda, ka skatītājs atnāktu, pavadītu laiku, mazliet padomājot par to, cik daudz laiks tiek pavadīts, runājot pa telefonu.
Ja tev izrāde būtu jāieliek konkrētā rāmī, pie kāda žanra tu to pieskaitītu?
Vardarbīga komēdija. Es nezinu, kā to nosaukt. Izrāde nav ļoti vardarbīga.
Vairāk kā melnā komēdija?
Nav baigi melnā. Tur nav daudz vardarbības. Bišķiņ. Ļoti, ļoti pieklājīgi.
Ja tā ir vardarbīga komēdija, vai būs kādi ierobežojumi? Vai izrādi varēs skatīties jebkurš interesents?
Tur nav asiņu. Nav kailuma. Ir divi pistoles šāvieni. Tas laikam izrādē ir trakākais.
Izrādes vizītkartē tavs darbs tiek pieteikts kā “stāsts par gaismu un tumsu, par kārtību, haosu, par komunikāciju, kā arī par cilvēku sasaisti ar tehnoloģijām”. Vai, tavuprāt, mūsdienās ir iespējama dzīve bez tehnoloģijām?
Ir divas galējības – pilnībā atteikties no tehnoloģijām vai dzīvot pilnīgā sasaistē, tām pakļaujoties. Galējības kā parasti nav labas. Izrāde ir jautājums par to, kā tās izlīdzsvarot. Ir ļoti, ļoti maz cilvēku, kas ir gatavi atteikties no tehnoloģijām, bet ir pietiekami daudz situāciju, kurās tehnoloģiju ir par daudz.
Kādreiz taču nebija interneta. Cilvēki dzīvoja arī tāpat. Kāpēc, tavuprāt, mums tagad tas ir tik svarīgi? Kāpēc mēs nevaram dzīvot bez datora?
Kādreiz nebija elektriskās spuldzīte, bet tagad ir. Man patīk, ka ir elektriskā spuldzīte, jo es varu gaismot.
Bet kādreiz taču bija savas laika metodes.
Bija spoguļi, sveces. Tagad mums tiek vēl dotas iespējas. Tās rodas arvien vairāk un straujāk. Ir daži, kas ļoti labi tiek galā, bet es nevarētu teikt, ka pats ar to visu ļoti labi tieku galā. Tas ir process.
Cik, tavuprāt, stāsts “Slepkava” ir aktuāls mūsdienās?
Manuprāt, tas ir ļoti aktuāls. Es nevaru pateikt, vai tas ir visiem cilvēkiem aktuāls. Gan par šo darbu runājot, interesējoties, gan arī tāpat ikdienas sarunās ir pietiekami daudz interesantu atgadījumu. - Vecākiem ir dēls. Dēlam labākais draugs ir internetā, kur viņi spēlē datorspēles un vēl kaut ko, bet abi sarunājas tikai internetā. Tad draugs atnāk ciemos. Pusstunda, un viņi sakasās. Negrib vairs vispār nekad dzīvē viens otru redzēt. Draugs aizskrien projām. Viss. Pēc stundas ir atpakaļ internetā. Atkal labākie draugi. Nekas nav noticis.
Ir atsevišķi gadījumi, kad cilvēki nespēj dzīvē sarunāties. Ir cilvēki, kuriem vieglāk dzīvot sociālajos tīklos nekā reālajā dzīvē. Es, piemēram, nespēju tur dzīvot. Man nesanāk organiski. Es domāju, kā būs vēlāk, kad viss attīstīsies un kad ļoti daudzas lietas balstīsies tieši uz to. Man liekas, šobrīd arī ir būtiski, cik katrs ir aktīvs sociālajos tīklos.
Bieži vien atšķiras tas, kāds cilvēks ir sociālajos tīklos un kāds - reālajā dzīvē. Vai sociālie tīkli nav sava veida otrs mūsu “es”, kur varam realizēt lietas, ko nespējam izdarīt īstajā dzīvē?
Tad ir jārunā par konkrētu situāciju. Nevaru pateikt. Tas ir konkrētas situācijas jautājums. Tie paši divi puisīši. Viņi sapazīstas sociālajos tīklos, bet reālajā dzīvē viņi nav spējīgi komunicēt. Vai sociālie tīkli nāk par labu vai par sliktu, lai domā paši.
Kāpēc, tavuprāt, viņi nespēj komunicēt reālajā dzīvē? Kādreiz taču tas bija tik vienkārši. Cilvēki to vien darīja kā gāja ārā un komunicēja ar citiem.
Kādreiz cilvēki riktīgi maz runāja.
Kāpēc?
Tāpēc, ka nevajadzēja daudz runāt. Vajadzēja strādāt. Tā ir. Ja runā par Blaumaņa darbiem, tajā laikā cilvēki maz runāja. Nebija garas filozofiskas sarunas.
Ne vienmēr vajag filozofiskas sarunas. Šie puisīši taču var sarunāties tāpat vien.
Var.
Kas viņiem traucē?
Mēs nezinām. Varbūt viņiem traucē tas, ka, satiekoties dzīvē, viņi ierauga viens otra acis. Ierauga, ka otram ir dzīvs ķermenis, kurš kustās un dod pavisam citu informāciju. Diemžēl neesmu psihologs. Neesmu eksperts ķermeņa valodā. Nemāku pateikt, kas tur ir.
Šis stāsts ir rakstīts pirms 50 gadiem. Kāda, tavuprāt, būs mūsu realitāte pēc 50 gadiem? Cik daudz tehnoloģijas to visu ietekmēs?
Vairāk nekā tagad.
Tagad, kad tavs darbs tiks uzvests, tu vairāk centīsies darboties kā režisors vai kā gaismu mākslinieks? Vai tu mēģināsi abas profesijas apvienot?
Tas, vai es darbošos kā režisors, droši vien būs atkarīgs no tā, kā skatītāji uzņems izrādi, vai kāds teātris man ļaus kaut ko taisīt vai es pats gribēšu. Kā gaismotājs domāju turpināt darboties.
Kas tevi saista gaismotāja darbā?
Tas, kā objekts tiek izgaismots, pilnībā maina priekšstatu par to. Neglītu objektu var izgaismot tā, ka tas izskatās skaisti. Skaistu objektu var padarīt tā, ka tas izskatās neglīts. Man patīk strādāt, lai radītu patīkamu sajūtu, pasaules gammu, lai visiem būtu jauki. Lai viss tas, ko redzam, izskatās skaists.
Vai starp paša gaismotajiem darbiem tev ir kāds īpašs?
Vienu es nevaru izcelt. Ir daudz, kas ir bijuši veiksmīgāki, kas ir izdevušies, kur ir bijušas ļoti veiksmīgas sadarbības. Man ļoti patika Valtera Sīļa “Leģionāri” Ģertrūdes ielas teātrī, Jurija Djanokova “Genesis XP”. Patika no procesa viedokļa. Tie ir vieni no maniem pirmajiem lielajiem darbiem. Patika arī Valmierā Meikšāna “Egoisti”. Man šķiet, tā saucās. Beigās visu laiku mainījās nosaukumi. Tie, kas paliek atmiņā, ir darbi, kur vajadzīgi nestandarta risinājumi un kur tie pārvēršas par kaut ko negaidītu.
Jāņa Sniķera bakalaura darbs režijā “Slepkava” uz Dirty Deal Teatro skatuves pirmizrādi piedzīvos 25. aprīlī, tuvākās izrādes 2. maijā, 2. un 4. jūnijā.
Foto: Izrādes “Slepkava” radošā komanda - Rūdolfs Baltiņš, Jānis Sniķers, Āris Matesovičs, Mārcis Ziemiņš, Rūdolfs Kugrēns. Publicitātes foto
