Režisora Elmāra Seņkova biogrāfijā jau iepriekš vērojami darbi, kas iestudēti, ņemot par pamatu latviešu literatūras klasiku. Pirmoreiz skatītājam tika dota iespēja baudīt latviešu literatūras zelta klasiku 2012.gada pavasarī, kad režisors kopā ar komandu meta izaicinājumu Blaumaņa “Indrāniem”, piedāvājot pavisam jaunu un atraktīvu interpretāciju sen zināmajam stāstam par divu paaudžu konfliktu. Otreiz satikšanās ar Blaumani notika 2013.gada ziemā, kad režisors Valmieras Drāmas teātrī iestudēja noveli “Raudupiete”, īpašu uzsvaru liekot uz divu paaudžu atšķirīgo skatījumu uz dzīvi, nozīmīgu vietu izrādes struktūrā atvēlot vecākās paaudzes aktrisēm, kā arī piesaistot jauniešus no Valmieras skolām.
Strādājot pie Blaumaņu darbiem, kā neatņemama sastāvdaļa komandā bijusi dramaturģe Rasa Bugavičute. Tandēma Seņkovs – Bugavičute sadarbība izvērtusies par veiksmes stāstu, ko apliecina, gan saņemtā V R.Blaumaņa Teātra festivāla galvenā balva par izrādi “Indrāni” Rīgas Krievu drāmas teātrī, gan “Spēlmaņu nakts 2013” balva par Valmieras Drāmas teātrī iestudēto izrādi “Raudupiete”. Šoreiz režisors ar radošo komandu ķēries klāt sen aizmirstā, citiem vēl nezināmā stāstnieka Jāņa Ezeriņa darbiem, skatītājiem dodot iespēju ielūkoties astoņās autora novelēs – “Melnais princis”, “Miga”, “Kādas blusas stāsts”, “Prinča mantinieks”, “Mērkaķis”, “Apstarotā galva”, “Burbeka tēva noslēpums” un “Šaha partija”.
Divu stundu laikā skatītājam, vērojot Ezeriņu noveļu interpretāciju, tiek dota iespēja izdzīvot cilvēka likteņa notikumus, kas reālajā dzīves situācijā ilgtu minūtes, stundas, gadus. Šie notikumi ietver pavisam savdabīgas tikšanās, sen lolotu mīlestību un nāvi, atstājot saldu pēcgaršu pēc izrādes noskatīšanās.
Par izrādes vietu izvēlēta teātra Aktieru zāle, radot skatītājiem tuvības sajūtu ar aktieriem, kā arī iespēju vaigu vaigā strāvot un caurstrāvot izrādes šausminošo atmosfēru un pozitīvi cienīgo smieklu devu, kas skatītājam neļauj lūpu kaktiņus nolaist lejup līdz pat izrādes beigu daļai.
Režisors, iestudējot Ezeriņa noveles, radījis atmosfēru, kas neviļus liek mums vilkt paralēlas ar kapeņu stāstiņiem. To paspilgtina gaismu spēle, skaņu partitūra, aktieru bāli biezais sejas grims un vispārējā kopējā sajūtu buķete, ko varam tvert izrādes gaitā.
Jau sākot ar pirmajām minūtēm, skatītājs tiek ierauts izrādē. To palīdz panākt azartiskais aktieru tēlojums, kas ir brīvs un nepiespiets, brīžam pat nekaunīgi teatrāls. Veiksmīgās tēlu transformācijas, kas veicina pārbīdes no vienas noveles uz otru. Aktieri garos tekstu gabalus papildina ar kustībām, lēcieniem, skrējieniem, kas ļauj mums patiesāk izdzīvot notikumus novelēs. Spēles telpa ir gandrīz tukšs izrādes laukums, ko ik pa laikam papildina pārbīdāms skapis, kas kalpo gan kā gulta, gan kā miteklis, gan kā pārbīdes objekts, ko ik pa laikam pārbīda kāds no izrādes tēliem, iekļaujot to izrādes kopainā. Skatuves dibenplānu un sānu malas papildina karājoši mēteļi. Izrādes gaismu spēli gribas asociēt ar vecām animācijas filmām.
Ulda Anžes tēli ir nemierīgi, drudžaini, brīžam bērna prātā esoši, bet tai pašā laikā rāmi pieauguši. Aktieris veiksmīgi transformējas gan azartiskajos, gan rāmi esošajos tēlos. Gribas uzteikt saspēli ar aktrisi Asrīdu Kairišu. Madara Saldovere ir viennozīmīgi šīs izrādes nagla. Viņas atveidotā novele par blusu ir fantastiska - pārdomāta, harizmātiska no sākuma līdz beigām. Aktrise Ināra Slucka, darbojoties savās novelēs, izgājusi ārpus komforta zonas. Parasti aktrisi iespējams vērot nopietnās, piezemētās lomās, bet šoreiz tandemā ar aktieri Normundu Laizānu aktrise ir brīva, atraisīta, uzspēlēta. Baudāms duets, kas katrreiz būdams uz skatuves, raisa smieklus un platu smaidu sejā. Aktieri Uldis Norenbergs un Jānis Skanis – fantastisks papildinājums pārējiem un pašiem sev. Par Asrīdu Kairišu gribas izteikties tikai cienīgus vārdus, jo būt uz skatuves cienīgos gados ir apbrīnas un sajūsmas vērts, bet būt savā lomā pārliecinoši perfektai no sākuma līdz beigām – ir aplausu un stāvovāciju vērts.
Atzinīgi gribas izteikties par izrādes scenogrāfu un tērpu mākslinieku Aigaru Ozoliņu, kas radījis neuzbāzīgu, askētisku skatuves telpu un aktieru vizuālo ietērpu; grima mākslinieci Maiju Gundari par brīžam pārspīlēto, bet iederīgo bālo sejas grimu, kas reizumis radīja smieklus; muzikālā noformējuma autoru Edgaru Mākēnu, kura radītā skaņu partitūra dungo galvā pat pēc izrādes beigām.
Tuvākās izrādes - 10. , 15. un 20. maijā plkst. 18:30.
Foto: Izrāde “Ezeriņš”. Foto © Gunārs Janaitis
