Grāmatā „Politiskā pūļa latvietis” risināti jautājumi: Kāpēc mēs esam tik lētticīgi un viegli iespaidojami? Kāpēc politisko partiju elite var mums iestāstīt un likt darīt visu, ko vien vēlas? Un mēs, aizmirsdami savas piesmietās cerības, dažkārt pat pazemojumu, skrienam un balsojam par tiem, kas mūs nereti ir nežēlīgi piekrāpuši.
Grāmatas autors, balstoties uz Lebona mācības studijām, uzskata, ka šādas rīcības pamatā ir sociālā infekcija, kas dažādu lozungu, saukļu un apsolījumu veidā pārņem mūsu apziņu, hipnotizē to un liek mums darīt to, ko mēs, prātīgi apdomājot, nekadnedarītu. Lai to pierādītu, grāmatā iztirzāti divi gadījumi – grautiņš Vecrīgā 2009. gada 13. janvārī un toreizējā Valsts prezidenta Valda Zatlera rīkojums Nr. 2 (2011. gada 28. maijā).
Grāmatā aprakstīts, ka 2009. gada 13. janvāra sapulces dalībnieku prasības saliedējās vienā prasībā. Doma laukumā Aigara Štokenberga un Arta Pabrika organizētajā mītiņā aptuveni 10 000 cilvēku lielo pūli arvien uzmācīgāk uzrunāja lozungs Nost ar Saeimu! Tieši tāpēc, sapulcei beidzoties, ļaudis devās Saeimas virzienā, un agresīvas infekcijas pārņemtais vēlētāju pūlis tik tiešām bija noskaņots noslaucīt Saeimas ēku no zemes virsas. Organizatori savukārt izdarīja mūsu politikai tipisku gājienu – „palēca sāņus”.
Rakstot par Zatlera rīkojumu Nr. 2 (28.05.11), grāmatas autors agādina, ka toreizējam Valsts prezidentam nebija nekādu garantiju, ka viņš tiks ievēlēts atkārtoti. Tāpēc Zatlers nolēma ierosināt Saeimas atlaišanas procedūru. Grāmatā uzsvērts, ka sociālpsiholoģiskā skatījumā prezidenta Valda Zatlera šajā sakarībā teiktā runa bija meistarīga. Viņa vēstījumā tautai bija vairākas „laimīgas frāzes”, t..i, ar spēcīgu sociālo infekciju piesātināti jēdzienu savienojumi, kas atstāja suģestējošu ietekmi uz tiem, kurus runātājs gribēja pārliecināt. Ar šīm frāzēm pakāpeniski tika „uzkarsēts” vēlētāju pūlis, kura sašutumu vēl vairāk pastiprināja precīzi tēmēti jautājumi: „Kā vārdā upurējas tauta? Vai tiešām, lai vairotu oligarhu peļņu?” Savu kulmināciju prezidenta runa sasniedza aicinājumā: „Ir jārīkojas”. Tieši to ļaudis gaidīja visvairāk, bet, lai rīkotos, pūlim nepieciešams līderis. Taču prezidents bija padomājis arī par to, un vadoņa statusā nominēja pats sevi. Īsti vietā bija arī nodrillētais, bet runājot ar pūli, iedarbīgais prezidenta izteiciens: „Izravēt ļaunuma sakni”. Jo ar vēlētāju pūli jārunā vienkāršos teikumos, jo tie visefektīgāk rosina fantāziju. Taču pūļa agresijas un naida objekti nedrīkst būt bezpersoniski un izplūduši. To teicami apzinājās arī Valdis Zatlers un „iesēja” vēlētāju apziņā terminu „oligarhi”, kas gala rezultātā Zatlera Reformu partijai deva lieliskus rezultātus pirmās Saeimas ārkārtas vēlēšanas Latvijas vēsturē.
Šogad mums ir paredzētas pat divkāršas vēlēšanas, un grāmatas autors cer, ka, izlasījis šo grāmatu, vēlētājs rūpīgāk iedziļināsies politisko partiju bārstītajās „laimīgajās frāzēs”, lai neinficētos ar tām un nepiedzīvotu pēcvēlēšanu rūgtumu un vilšanos.
Foto: Publciitātes foto