Šobrīd deja ir mājās vairāk kā jebkad – izrāde skatāma Dzirnu deju skolas telpās. Atmosfēra mazliet atšķiras no teātra vides, garie koka soli un spoguļsiena, kas dubulto attēlu un piešķir stāstam mazliet aizspogulijas efekta – iespēju ieskatīties „aiz” (ārējā vai šķietamā).
Šīs izrādes noskaņas jau reiz esmu aprakstījusi, kad vēroju to vienā no pirmajām reizēm, tādēļ pie detalizēta apskata atgriezties negribas. Protams, atkārtoti skatīties iestudējumu, turklāt pēc pailga laika ir intriģējoši – mēģinot vienlaikus izzināt, kas mainījies izrādē pašā un kas manā attieksmē pret to. Secinājumi gan diezgan vienkārši – izrāde valdzina arī trešoreiz skatīta.
Iespējams, tā ir mūzika, kas aizkustina – ļoti silta, ja vien par mūziku tā var teikt (un ne jau tāpēc vien, ka skan „Summertime”). Emocijas, kas šķietami atkal un atkal atkārtojas, bet netiek devalvētas. Varbūt tāpēc, ka nav ietērptas vārdos, kuri ar laiku tomēr „nolietojas”, zaudējot sākotnējo spēku.
Četri vīri laivā. Četri stāsti vai viens? Un kam – vīriešiem vai sievietēm domāti, vienā vai otrā „valodā” tulkojami?
Raupjums un maigums. Iepriekš rakstīju, ka šis ir autores, horeogrāfes stāsts „vīriešu valodā” pārtulkots. Šobrīd šķiet, ka drīzāk tie ir vien atsevišķi atslēgas vārdi, kas doti skatītājam, dažas sajūtu tonalitātes, no kurām radīt savu stāstu.
