Asīrijas nežēlīgie asīrieši

Asīrieši apdzīvoja mūsdienu Irākas ziemeļu daļu, kalnainu, resursiem bagātu un lauksaimniecībā labi izmantojamu novadu, kuru šķērsoja daudzi tirdzniecības ceļi. Viņi šeit bija nonākuši pirms kādiem pieciem tūkstošiem gadu, pēc tam kad asīriešus no Aizkaukāza izspieda āriešu ciltis. Sākotnēji dzīve jaunajā vietā nebija rožaina – nemitīgajiem kaimiņu uzbrukumiem asīriešu apdzīvotajām auglīgajām teritorijām sekoja atkarība no šumeriem un babiloniešiem. Viss pamazām sāka mainīties 2250.gadā pirms Kristus, kad asīriešu valdnieks ar nedaudz latvisko vārdu Puzurs Aširs I devās pirmajā karagājienā uz Babiloniju un guva spožu uzvaru.

Pēc dažiem gadsimtiem sekoja atkārtota babiloniešu okupācija un tā uz visiem laikiem mainīja asīriešu dzīves filozofiju. Ilgā okupācija un nepārtrauktie kaimiņu uzbrukumi radīja patoloģiskas novirzes asīriešu sabiedrībā un reliģijā – to caurstrāvoja bailes un naids pret visu svešo. Rezultātā dzima viena no vardarbīgākajām civilizācijām cilvēces vēsturē, kura pirmo reizi par kara mērķi izvirzīja nevis pretinieka pakļaušanu vai aplaupīšanu, bet gan totālu iznīcināšanu. Asīriešu karagājieni kļuva par ikgadēju sakrālu rituālu, kurā piedalījās gandrīz visi vīrieši un par kura obligātu sastāvdaļu kļuva kaimiņu pilsētu iznīcināšana un iedzīvotaju izkaušana.

Vīri ar dīvainajiem vārdiem Ašuruballits, Salmanasars un Tiglatpalasars ne vien atguva Asīrijas neatkarību, bet arī dažu gadsimtu laikā pakļāva visu Divupi (mūsdienu Irāku) un sasniedza Vidusjūras krastu. Asīriešu pakļauto tautu (un tādu bija daudz!) sacelšanās tika nežēlīgi apspiestas. Jau Tiglatpalasars I mēdza nogalinātajiem pretinieka karavīriem nogriezt galvas un sūtīt uz savām pilsētām kā uzvaras apliecinājumu. Jāatzīmē, ka ienaidnieku galvas bija asīriešu vājība – karavīriem pēc karagājiena tika maksāts par viņu atnestajām nogrieztajām galvām. Ašurbanipala reljefā redzami rakstveži, kas skaita mirušo galvas. Karavīrs pēc karavīra met nogrieztās galvas lielā kaudzē, nosauc rakstvedim savu vārdu un vienību un dodas pēc atlīdzības.

Aširnacirpals II bija tik pat nežēlīgs, cik grūti izlasāms ir viņa vārds. Viņš pavelēja kādas sacēlušās pilsētas iedzīvotajiem novilkt ādas, lai ar tām izrotātu tikko uzbūvēto monumentu pilsētas vārtu priekšā. Nogalināto galvas tika izmantotas monumenta kroņa izveidošanai, bet ķermeņi uzsprausti uz mietiem. Pretošanās kustības vadītāju nogādāja Asīrijas galvaspilsētā Nīnivē, tam dzīvam nodīrāja ādu un pienagloja pie pilsētas mūra. Šādas nejēdzības, kurām bija jāiedveš šausmas potenciālajos pretiniekos, kļuva par diezgan ikdienišķu parādību Tigras un Eifratas upju krastos. Cilvēku ādas tika karinātas kā aizkari uz pilsētu sienām, cilvēki dzīvi iemūrēti, bet rakstveži arfu pavadībā pēc izcīnītajām uzvarām tik skaitīja un skaitīja nogrieztās galvas. Pats Aširnacirpals komentāros par savām izdarībām centās būt poētisks: “Gruvešos atpūšas mana ēna; izjūtot šausmas, es gūstu apmierinājumu.”

Valdnieks Tiglatpalasars III (745.-727.g.pr.Kr.) panāca pilnīgu Asīrijas hegemoniju pār kaimiņiem. Viņš ieviesa jaunu metodi iekaroto teritoriju pakļaušanai – ja agrāk pakļautie apgabali tika izlaupīti, iedzīvotāji izkauti un vietējie dievi aizvesti uz Asīriju, tad nu pakļautās tautas tika deportētas uz attāliem impērijas nostūriem. Gadsimta laikā valsts iedzīvotāji tika pilnīgi sajaukti savā starpā. Tikmēr Asīrija turpināja ekspansiju, Esarhadona un Ašurbanipala laikā iekarojot visus Tuvos Austrumus un Ēģipti. Bet tad, 7.gadsimta beigās, kad valsti sāka pārvaldīt salīdzinoši kulturālākie un humānākie valdnieki, nāca straujš Asīrijas sabrukums – izmantojot izdevīgo brīdi, pret “atsaldēto” civilizāciju apvienojās visi tās kaimiņi un viņiem pievienojās skitu ciltis, kuras šajā laikā iebruka Tuvajos Austrumos. Trīsdesmit gadu laikā tika sagrauta asīriešu tūkstots gadus būvētā šausmu valsts. 612.gadā pr.Kr. krita Nīnive un pēc septiņiem gadiem asīrieši izcīnīja savu pēdējo kauju. Diemžēl Asīrijas mantojums – deportācijas un cilvēku graizīšana – izrādījās dzīvotspējīgāks par tās valdnieku vārdiem.