Pavasara baudīšanas plenērs

Tveicīgas maija sestdienas pusdienlaiks. Izsludinātais pasākums, kā secinu, ne tuvu neatbilst nosaukumam – nu, kāda tur vairs pavasara baudīšana, vasara un punkts. Pie ieejas drūzmējas ļaudis, kā noprotu lielākoties ne uz plenēru, bet tāpat vien pastaigā. Tas gan mani allaž ir mulsinājis – nu, kā var maksāt par ieeju, tikai lai paskatītos uz puķēm? Kaut gan, ja tā padomā, kādi ir Rīgas nedaudzie publiskie apstādījumi un kas tajos acis priecējošs, tad jautājumi vairs nerodas. Tomēr nē, sanākuši arī ļaudis ar „zaļajiem īkšķīšiem” un ar profesionālu aci novērtē augus, mētājoties ar latīniskiem izteicieniem.

Iesākumā gan mākslinieku pārāk daudz nemana, kāds vīrietis glezno dīķi, citur sieviete uz audekla nupat kā notvērusi ziedošo krūmu aprises – nedaudzi lieli koši laukumi – dzeltenzaļš, sārts, oranžs. Vēl kāds vīrietis, notupies pie neizskatīgu zaļu lakstu cera, kaut ko skicē bloknotā.

Kā liekas, sanākušajiem mākslinieku darbs pārāk neinteresē, ģimenes sarīko pikniku zālienā, bērni šļūkā pa slīdkalniņu, vecākā paaudze, sasēduši zem ceriņkrūmiem, bauda ēnu.

Toties fotomākslas entuziastu netrūkst, katrs pēc savām iespējām cenšas kaut ko iemūžināt. Radu vai puķu saimi.

Māņticīgie rokas pa ceriņiem, meklējot pieclapītes. Starp citu, ir te arī tāda šķirne, kur visi ziedi, kā minimums, ar piecām lapiņām, tas tā, lai ātrāk var atrast, ja nu kādam kāda steidzama vēlme, kas nevar ilgi gaidīt.

Lilijas vēl ne tuvu nezied, bet mani piesaista zemē saspraustie nosaukumi – kur var tādus vārdus izvēlēties vasaras ziediem, īsts latviskais poētisms un pesimisms arīdzan. „Mātes smaids”, „Lapkritis”, „Rudentiņš”, „Sarma”, „Pārsliņa”, „Trimda”... Vienīgais interesantais, tiesa, arī ne tuvu ne priecīgais nosaukums, bet tam toties žetons par oriģinalitāti – „Otello”.

Hmm, pārsteigumu netrūkst. Zemenes ar koši rozā ziediem („Lipstick”), zaļas tulpes („Green Elf”), oranžas magones plivinās vējā, kamēr tumšsarkanās vēl pumpurus smagi noliekušas. Akmensdārzs viss sīkos dzeltenos ziediņos.

Dīķī jauno paaudzi izvedusi pīļumāte. Pīlēns gan tikai viens, bet apkārt sapulcējušos priekam ar to gana.

Kāda sieviete paņēmusi līdzi pastaigā trusīti, kas saitītē rātni ļepato pa zāli. Domāju, cik gan briesmīgs pasākums tam nabadziņam – apkārt smaržo tik daudz visādu vilinošu lietu, bet viņam no tā nekā, nekur, kur tā garšīgi varētu pašņakstināt. Kārdina tikai te ar visu ko...

Debesis pamazām apmācas. Spiediens kļūst arvien spēcīgāks. Cilvēki vēro tumšos padebešus, taču dārzu pamest nesteidzas. Viens pērkona grāviens, tad nākamais. Un tad jau lietus šaltis triecas pret zemi. Mākslinieki, līdz pēdējam brīdim čabinājušies kaut ko savā nodabā, pakampj audeklus un atstājuši visu pārējo kā ir, metas līdzi citiem apmeklētājiem palmu mājas virzienā.

Palmu māja ļaužu piebāzta. Jau parasti šeit tropiskais karstums gandrīz nepanesams, bet nu vairs nav gandrīz kur apgriezties. Lietus šaltis triecas pret stikla jumtu, šķīst zibeņi. Dārdoņa tāda, ka sarunāties gandrīz neiespējami. Mazliet biedējoši, tomēr nākas vien paļauties uz jumta izturību. Pa nelielām spraugām iekšā strūklo lietus, laipoju starp palmu stumbriem un peļķēm, jā, vienīgais, kas man šajā zaļumā pietrūkst noskaņas radīšanai būtu kāds košs papagailis, bet nākas vien iztikt ar kādu parasto zvirbuli, kas apmulsis šaudās gar palmas galotni.

Paiet minūtes desmit un negaiss ir pāri. Mazliet vēl līņā, bet cilvēki jau dodas laukā, vecāki rāj bērnus par lēkāšanu peļķēs, vēl citi steidzīgi atstāj dārza teritoriju, mazliet sarucis ļaužu pulciņš turpina apskati.

Mākslinieka pamestā krāsu kaste pludo, paletē starp eļļas laukumiem ūdens peļķītes. Tik vilinoši, ka gribas kā bērnam iejaukties pirkstiem mīkstajā krāsainajā vielā.

Nogriežoties pa taciņu, kuras malā uzraksts – „apmeklētājiem ieeja aizliegta” (tas gan laikam attiecās un nelielo puķu dārziņu līdzās) var nonākt pie tēlnieku darbnīcas, ziedošu rododendru ielokā. Darbnīca ir paliela siltumnīca, kuras stikli ir visur kur – zemē zem kājām, ārpusē sastutēti un tikai retais savā īstajā vietā – jumtā vai sienās. Pie darbnīcas pirmais sagaida akmenī kalts Hemingvejs, pareizāk, tikai viņa galva, bārdaino vīru, kāds izrotājis ar koši sarkanu rododendra ziedu. Tālāk seko savdabīgi akmens un koka veidojumi, arī itin pikanti. Apburošs nenoteiktas un ne tuvu ne divdomīgas formas melns akmens, kurā toties iekalti daudznozīmīgi – „Jā!”, „Vēl!”, „Yeahh”, „Ohhh” un tamlīdzīgi. Tad seko vēl daži neitrāli veidojumi, gliemezītis, piemēram, un nenoteikti aprūsējuši dzelzs gabali dažādos leņķos.

Kokgriezumi vijīgās formās. Un divu blakus stāvošu kokgabalu visnotaļ erotiskas attiecības, tik ļoti, ka vīrišķis par no platām plakanām koka pekām nogāzies.

Ū! Tad sadomazohistu sapnis – no dzeloņdrātīm veidots, jā, hmm, kas? Simbolisks sievietes tēls, viduslaiku mokurīka paraugs vai veļas komplekts? Tā vienkārši ņemot – dzeloņdrāšu biksītes un krūšturis kopā savienoti un pie masīvas dzelzs pamatnes pieskrūvēti, droši, lai „melnie ļautiņi” savām vakara izklaidēm līdzi nepaņemtu. Kaut atbilstoša ir arī versija par moku rīku, jo uzvelkot, ne vienu vien traumu var gūt. Galvoju.

Laukā, ziedošo krūmu ielokā, akmens piemineklis vīrietībai. Uz tā kāds kā ziedojumu nolicis koši rozā ziedu pušķi. Skaisti, aina teju vai kā no kāda šamaniska rituāla. Līdzās kāda vecmāmiņa ar mazmeitiņu bildējas pie ziedošā krūma, (tik kruti taču, ja telefonā rododendra ziedi redzami!), izmisīgi cenšoties apiet nepieklājīgo veidojumu.

Dārzs pēc lietus reibinoši smaržo.

Uzzinu, ka bērniem šodien ir trīs pasaules skatījuma veidi, vai arī drīzāk, ka vecākiem ir trīs audzināšanas metodes. Proti, bērnu sarunās dzirdēju trīs dažādas versijas par negaisa iemeslu. Pirmā – 21.gs. reālisms – sācies trešais pasaules karš. Otrā – fantastikā – pie visa vainīgs kāds trollis. Trešā – latviskā – vecmāmiņa stāsta mazdēlam, ka pa debesīm brauc Pērkontēvs.

Man patika versija nr. 2. Vismaz oriģināli. Un tāds trollis te – gandrīz pasaku pasaulei līdzīgā dārzā arī iederētos.