Sākotnēji Uldim Rudakam piedāvāts veidot latviešu roka enciklopēdiju, bet Uldim ideja, par enciklopēdiju klasiksā izpratnē, likusies bezjēdzīga, ņemot vērā to, ka mūsdienās internetā var atrast gandrīz jebkādu informāciju. Tādēļ nolemts radīt brīvu tekstu, kurā visi notikumi skatīti caur autora personisko pieredzi un paša interpretācijā. Tomēr, gatavo un pirms divām nedēļām grāmatnīcu plauktos nonākušo, darbu nevar saukt ne īsti par enciklopēdiju, ne memuāriem. „Rokupācija” ir krietni par tālu no faktoloģiskas precizitātes, lai to varētu nosaukt par enciklopēdiju (tamdēļ īsti atbilstošs neliekas grāmatas apakšvirsraksts „Latviešu rokmūzikas vēsture”), savukārt par memuāriem to nevar dēvēt dažbrīd uzkrītoši pietrūkstošā personiskuma dēļ (klīst gan baumas, ka visas interesantākās un personiskākās vietas no darba nežēlīgi izgriezusi nepielūdzamā cenzūra).
Manuprāt, autora neveiksme ir mēģinājums aptvert pārāk lielā laika posmā notikušo vienā grāmatā, kā rezultātā viss darbs nav kvalitātē vienlīdzīgs. Starp patiešām izciliem laika, telpas, noskaņas fiksējumiem rokenrola aspektā, atrodamas arī nodaļas, kuras šķiet nepabeigtas un neko neizsakošas. Mazliet traucē arī tas, ka Uldis Rudaks daudz izmantojis savus avīzē „Diena”, vai tās pielikumā „Izklaide” publicētos rakstus un intervijas, kas pats par sevi nebūtu nekas slikts, ja vien tie būtu mazliet vairāk literāri apstrādāti. Tieši šeit arī visuzskatāmāk manāms, manis jau minētais, personiskuma trūkums.
„Rokupācija” lasās viegli un ātri - Ulda Rudaka gadu gaitā ievingrinātās rokas, interesantās un īpatnējās humora izjūtas, kā arī plūstošās valodas dēļ. Šī apskata autorei grāmatas izlasīšana prasīja vienu nakti. Noteikti iesaku „Rokupāciju” visiem, kuri vēlas spert pirmos soļus latvju rokmūzikas vēsturē, izpratnē un apzināšanā, tomēr neizmantojot to kā faktoloģiski precīzu uzziņu materiālu. Šīs grāmatas lielākā vērtība ir tas, ka tajā aprakstīto, no sirds un līdz kaulam, piedzīvojis pats rakstītājs. Tas nav akadēmisks un attālināts kabineta pētījums, tā ir uz autora ādas izbaudīta pieredze, ko viņš pats dēvē par rokenrolu.
Kā aizraujošākās un vērtīgākās gribētu izcelt nodaļas, kurās Uldis Rudaks apraksta savu iepazīšanos ar mūziku bērnībā, kā arī savus pirmos soļus rokenrola pasaulē un dzīvesveidā - no tām strāvo dziļa autora ienteresētība aprakstāmajā, lielisks laikmeta tēlojums un dzirkstošs humors. Jāatzīmē arī tas, ka autors nav baidījies paust savu personīgo attieksmi pret lietām, vietām un cilvēkiem. Atzinīgi vērtējams grāmatas beigās atrodamais, pamatīgais alfabētiskais rādītājs, kas var kļūt par neaizstājamu palīgu rokenrola jautājumos neizglītotam lasītājam. Fotogrāfijas gan, manuprāt, varēja būt vairāk.
„Jo dzerot ļoti daudzi radoši cilvēki – arī to man vecāki paskaidroja, bet es tik un tā nevarēju saprast, pa kuru laiku viņi rādās televīzijā un muzicē, ja visu laiku dzer. Nedzerot vienīgi Raimonds Pauls, bet arī tikai tāpēc, ka pirms tam dzēris par daudz. Tātad visi slavenie un talantīgie īstenībā ir dzērāji? Kā lai ar tādu bērnības secinājumu dzīvo visu atlikušo mūžu?” Uldis Rudaks „Rokupācija”
Izdevniecība Dienas Grāmata, 2008
