„Future Shorts” īsfilmu sezonas atklāšana

Patīkami pavasarīgajā, sniegainajā vakarā, atkal es atgriežos nelaimīgi slavenajā „Pulkvedī”, kuru tik nepiedodami biju aizmirsis vienā no saviem iepriekšējiem rakstiem. Ak vai.

Ienākot telpā, paveras apburošs ļaužu daudzums. „Pulkvedis” ir pārpildīts, cilvēki spiežas gar sienām un katrs mēģina ko redzēt. Bārs patīkami piepīpēts. Nostaļģija pēc pagātnes. Žēl, es esmu atmetis. Veros divās dāmās, kuras nesteidzīgi velk savu „Parlamentu” un izskatās, ka viņas nesteidzās ieņemt vietas, lai baudītu kino. Bet es cīnos par vietu, jo tieši man skatienam priekšā ir kolonna. Cūcība, viņu vajadzētu nojaukt, kā tad lai normāli baudu kino? Tas nekas, ka tā ir nesošā...

Dziest gaismas, ak jā, aizmirsu pateikt, ka notika arī īsa atklāšana, kuru nedzirdēju, jo pie bāra vēroju tās nesteidzīgās meičas un pirku kolu, kura maksāja veselu latu, izspiešana.

Pirmā ir īsfilmiņa par lūpām. Divi netikli cilvēki visādi izdarās ar savām mutēm un to ar apbrīnu vēro visa atnākusī publika. Ha, es labāk pavēroju savus blakussēdētājus. Baigi smieklīgs šodien esmu, vai ne?

Nākamā jau ir ļoti jauka. Japāņu filmiņa par “pirmo reizi”. Smalkas emociju stīgas. Atklāti parādīta graujošo sīkumu iedarbība – mobilā telefona zvans, kas var būt galīgi nevietā, neapdomīga uzbāzība. Mēs vīrieši esam brutālāki, bet sievietes ir sīkumainas, jo vīrietim ir ļoti grūti just sieviešu mazos signālus un tāpēc sievietēm atkal ir bieži jāpiecieš vīriešu neuzmanība. Galvenais jau ir sapratne, cieņa un piedošana.

Šī „Future Shorts” filmu sērija veltīta mīlestībai un pirmajai reizei. Pavasaris, tur organizatoriem taisnība, ir tas laiks, kad ar cilvēka sugā sāk izpausties dabiskie instinkti. Mēs, tā pat, kā visa daba, možamies ar jauniem spēkiem un esam pārņemti ar pienākuma sajūtu par savas rases turpināšanu. Tas, savukārt, izpaužas ar otras pusītes meklējumiem, ko mēs saucam par mīlestību, bet daba par „auru” laiku. Nebūšu cinisks, jo arī es esmu upuris šai dabīgajai parādībai, bet tā pat kā citi cietušie, es mēģinu slēpties aiz pragmatisma čaulas. Zinātnieki ir pierādījuši, ka mīlestība ir ķīmija un tā diezgan ātri izčab. Bet te es oponēšu, jo man joprojām šķiet, ka tā nav atklājama lieta. Tie, kas domā, ka ir atklājuši noslēpumu, vienkārši nav mīlējuši.

Nedaudz sāpīgu noti ienes Jonas Odell brīnišķā animācija „Never like the first time”, kura ir saņēmusi Berlīnes zelta lāci. Emocionāli vairāki īsi stāsti par „pirmo reizi”. Stāsti ir tik ikdienišķi. Meitenes jauniņas, ideālu pilnas, viļas savā „pirmajā reizē”. Redzot šos stāstus, kas ir tik bezgala patiesi, sirds sažņaudzās gribot negribot.

Visskaistākais un pozitīvākais bija stāsts no veca vīra mutes, par viņa „pirmo reizi”. Tas ļoti kontrastēja ar mūsdienu stāstiem. Viņš stāstīja par to naivumu, nezināšanu, jo tad skolā nebija seksa mācība “Par pārsteigumu un prieku”. Ziniet, man pat radās skaudība, mēs daudz ko zaudējam no skaistiem mirkļiem savu visaptverošo zināšanu dēļ. Kam tās vispār vajadzīgas, mums taču ir instinkti. Zināšanas rada tikai kompleksus. Ha, vai tad negaidīts bērniņš nebūtu pienesums mūsu tautai? Kopsummā mūsdienu „pirmās reizes” ir nelaimīgas, pārāk augsto ideālu dēļ.

Es nedaudz sadrūmu, jo atcerējos savu „pirmo reizi”. Tā bija ļoti skaista, tikai žēl, ka visam pienāk beigas, arī skaistai mīlestībai, kura gāja rokrokā ar „pirmo reizi”. Bet tādēļ jau tās ir „pirmās reizes”, jo otrās vairs nav pirmās. Es jūs mīlu tāpat.

Filma „Papillon d’amour”, kuras pamatā ir Akiras Kurosavas filmas „Rushomon” fragmenti. Ļoti spēcīgi kadri, bet piedošanu, nez vai būtu šis darbs tik labs, ja nebūtu izcilie Kurosavas radītie kadri. Spoguļa efekts, kas veido no filmas kadriem tādu kā kaleidaskopu, deformē sejas, radot baisu, maģisku vīziju kopumu, bet ar ļoti emocionāli piesātinātu ideju.

Vēl var pieminēt „drātējošos” klubkrēslus, kas izsauca tādu ovāciju jūru, kādu neviena filmiņa nebija saņēmusi. Uh, dzīvnieki, jums tikai kailu pornogrāfiju. Bet ideja bija laba, kaķis dabūja no tantes pa mici, lai gan nebija vainīgs. Uzmaniet savas mēbeles, ka tās naktīs nenododas mežonīgām orģijām, pēc kurām jums ir jāsauc meistars, lai pārvilktu jaunu audumu un atliktu vietā kādu trūkstošu atsperi. Traki, lai gan tukšs sekss, bez emocijām ir tas pats kā stumdīt mēbeles, beigās tikai nogurums.

Laba bija arī Krievijas īsfilma, kurai es nevarēšu pateikt nedz nosaukumu, nedz aktierus, jo esmu tik „europizejies”, ka nemāku ne nieka no šīs „dižās valodas”. Labi, meloju, es vienkārši aizmirsu nosaukumu. Īsfilma bija izcila, es pat teiktu labākā no visām, jo pārējās izbrauca vairāk uz specefektiem un „superīgo” modernismu. Šī bija ieturēta klasiskākajās „Mosfiļm” tradīcijās. Melnbaltais kino, ideāli aktieri, nekādu sarunu, tikai sejas, kustību perfektā dinamika. Pēckara gadi. Vēl jauna, vientuļā māte nodarbojās ar prostitūciju iztikas vārdā. Mazais puika kļūst par liecinieku visam. Beigās ir izcils kadrs ar māti un dēlu, kuri griež klienta samaksu, liellopa sirdi un liek gaļas mašīnā. Dēls maļ, māte pilda un raud. Izcili.

Ļoti labs pasākums, tikai nedaudz viļos mūsu ļautiņos. Bārā tiek uzsaukts „ābolu pīrāgs” - šņabis, kas pārbērts ar kanēli, kas cik skumji nebūtu, dažus interesē vairāk, kā filmas. Kā nekā, ja dod, tad jāņem, kamēr nesit pa pirkstiem.

Paldies organizatoriem, gaidīsim nākamo reizi.