Bada un mēra nomocītajiem iedzīvotājiem nebija iespēju rast mieru arī garīgajā dzīvē - puse no Vidzemes baznīcām bija nopostītas un nodedzinātas, turklāt visā novadā darbojās tikai viena skola ar trim skolniekiem. Vidzemes iedzīvotāju reakcija uz vispārējo sabrukumu un bezcerību bija diezgan viegli paredzama – draudzīga un totāla nodzeršanās. Krogu tīkls pār izpostīto zemi tolaik izpletās gandrīz tikpat strauji kā mūsdienu Latvijā lielveikali un 18.gadsimta vidū Vidzemē jau tika saskaitīti 933 krogi un tikai 29 skolas. Krogu un skolu attiecība liecināja ne vien par muižnieku tuvredzīgo vēlmi par katru cenu nopelnīt, bet arī par vispārējo sabiedrības degradāciju. Un citādāk jau nemaz nevarēja būt, ja zemnieka iespējas nonākt krogā bija četrdesmit reizes lielākas par iespēju apsēsties skolas solā.
Milzīgais posts un degradācija, kuru vēl vairāk padziļināja smagais dzimtbūšanas jūgs, daļai vidzemnieku lika izmisīgi meklēt kādu izeju no bezcerīgās situācijas. Hernhūtiešu ierašanās no tālās Saksijas 18.gadsimta trīsdesmitajos gados deva šādu iespēju. No Vācijas atbraukušie brāļi sludināja savdabīgu protestantisma novirzienu, iedvesmojot vietējos iedzīvotājus izglītoties un dzīvot tikumīgu dzīvi. Valmierā tika nodibināts skolotāju seminārs, kur latviešu zemnieki un zemnieces varēja mācīties un savas zināšanas nodot tālāk. Līdz ar brāļu draudžu dibināšanu Vidzemē sākās plašu reliģisku sanāksmju laiks, kuras risinājās latviešu valodā un kurās uzstājās spējīgākie latviešu zemnieki. Sanāksmes kļuva tik populāras, ka to norises laikā baznīcas un krogi kļuva tukši. Daudzos pagastos, kuros nostiprinājās brāļu draudzes, muižnieki bija spiesti slēgt krogus, jo tos vairs neviens neapmeklēja. Arī noziegumu skaits Vidzemē strauji samazinājās un tuvojās nullei. Elle pamazām sāka pārvērsties par paradīzi.
Tomēr brāļu draudzes, kuras dažu gadu laikā bija kļuvušas par varenu reliģisku kustību ar tūkstošiem dalībnieku, muižnieki un Krievijas impērijas varasvīri sāka uzlūkot ar aizdomām. Viņiem lielu zemnieku masu regulāra pulcēšanās un dažādu jautājumu pārspriešana sev vien saprotamā valodā šķita ļoti aizdomīga. 1743.gadā brāļu draudžu darbība tika aizliegta, bet tās par spīti represijām turpināja darboties pagrīdē un pēc visu aizliegumu atcelšanas 18. un 19.gadsimta mijā sasniedza savu lielāko popularitāti.
Brāļu draudžu darbības redzamākie panākumi saistās ar izglītības un reliģijas jomu. Pateicoties draudžu aktīvajai darbībai vidzemnieku lielākā daļa atteicās no līdz tam piekoptajiem pagāniskajiem kultiem un pieņēma kristietību kā savu reliģiju. Vēl būtiskākas bija pārmaiņas skāra izglītību, jo 18.gadsimta laikā tajos apgabalos, kuros darbojās brāļu draudzes, lasītpratēju skaits pieauga no 0,5-0,6 līdz 80-88%. Tik daudz lasīt protošu zemnieku tolaik nebija gandrīz nekur citur Eiropā. Līdzās šiem acīmredzamajiem nopelniem jāatzīmē arī vairākas citas svarīgas brāļu draudžu darbības sekas, kurām bija liela nozīme latviešu nācijas veidošanās procesā.
Pirmo reizi latvieši tika pulcināti vienkopus no tik plašiem apgabaliem. Līdz tam zemnieki pārvietojās gandrīz vienīgi sava pagasta teritorijā, bet uz brāļu sanāksmēm tūkstošiem vidzemnieku devās no vistālākajiem nostūriem un pārstaigājot krustu šķērsu visu novadu, pamazām guva priekšstatu par Latviju kā visiem kopīgu zemi. Pirmo reizi tik liels latviešu skaits tika iesaistīts tik intensīvā komunikācijā, turklāt tā notika latviešu valodā. Brāļu draudžu sanāksmēs iedzīvotāji no visattālākajiem pagastiem varēja satikties un pārrunāt kopīgās problēmas. Pirmo reizi latvieši no sava vidus izvirzīja līderus, kuri kļuva par vietējo draudžu vadītājiem un runasvīriem. Pirmo reizi latvieši sāka paši un plaši rakstīt, brāļu rokrakstu literatūra kļuva par pirmo latviešu masveida literatūras žanru. Tas bija sākums kopējas latviešu kultūras telpas veidošanai. Pirmo reizi latvieši atskārta, ka ārzemnieki (hernhūtieši jeb „vācu brāļi”) var nest ne tikai postu, bet arī kaut ko tiešām noderīgu. Pirmo reizi latvieši sevi pieteica plašākai pasaulei kā spējīgus un izglītotus ļaudis. Daudzi no latviešu brāļiem no Vidzemes devās misijas darbā uz dažādām Eiropas valstīm un pat citiem kontinentiem. Paši vidzemnieki tolaik sacīja, ka hernhūtieši viņus atmodinājuši no dziļa un tumša miega, un tā tik tiešām bija latviešu pati pirmā Atmoda.