Tapusi muzikāla izrāde bērniem „3 sivēntiņu jaunie piedzīvojumi”

Ērika Stendzenieka reklāmas un sociālās audzināšanas produkts – Cūkmens, nebūt nav noslēdzis savu uzvaras gājienu ar pāris reklāmas kampaņām. Nu viņš kļuvis arī par bērnu mūzikla varoni.

Iepazīstoties ar izrādes ieceri, sākumā šķiet, ka grūti iedomāties kaut ko briesmīgāku un atbaidīt spējīgāku par audzināšanu no skatuves – „jums būs un jums nebūs darīt” stilā, papildinot to ar spēcīgu argumentu – citādi par cūku pārvērtīšu!

Un tomēr, tik ļauni gluži nav. Noskatoties secinu, ka ir pat interesanti un, lai cik divdomīgs un no citas operas ieklīdis šis lidojošais dabas glābēja-atriebēja tēls joprojām neliktos, laikam jau jāsamierinās, ka viņš ir kļuvis par jauno laiku folkloras parādību. Ar laiku Cūkmenam ir izredzes kļūt par pašsaprotamu bērnu vakara pasaciņu varoni.

Stāsts īsumā šāds – trīs otrklasnieki aizbraukuši klases ekskursijā uz mežu, apgalvojot, ka visvarenajam Cūkmenam netic, bez bažām pamet tur daļu somas satura, visas liekās grabažas. Nekur tālu viņi netiek, jo tiek pārvērsti par trim rukšķošiem sivēniem, kam tagad jāizpērk sava vaina. Tiesa, to nepiedāvā Cūkmens, viņš, lielu un mazu cūku nogurdināts, kļuvis skeptisks pret visu, un bērnus gatavs pamest astē sagriezta likteņa varā. Ja vien negadītos pūce ar padomiem, nezin kā viss beigtos (droši vien, medniekiem šoruden būtu garāka sezona).

Pa mežu, saprotams, dzīvojas visādi zvēruļi. Lapsa Nellija, kas sievišķīgi tur zem tupeles vilku Nātanu, kurš savukārt apgādā viņu ar pārtiku un vizina ķerrā. Un abi ir varen izsalkuši. Izbēguši dzīvības briesmām no savainota vilka, sivēnu trijotne sastop zaķus, no kuriem mazākais sajaucis konfektes ar baterijām un apēdis, kaut nedrīkstētu bāzt mutē ne vienas, ne otras. Nu trim sivēniem priekšā glābšanas misija – jāglābjas pašiem un jāglābj tie, kam viņu neapdomība nodarījusi pāri.

Te nu viņu ceļā gadās pūce Burdaks (r burtu skaits vārdā variējas atkarībā no nepieciešamības). Interesanti, ka šai versijā, pūce ir pūcis, viņš. Ierasts, ka latviešu valodā vārda galotne, kas norāda uz dzimumu, parasti ņemta vērā, lai nerastos pārpratumi, tāpēc mazliet uzjautrina šāda, domājams, neapzināta „patriarhāta nostiprināšana”, sievišķo gudrību un visa pārzināšanu nododot vīrieša rokās.

Pūcei piemīt ne tikai gudrība, bet dažas arī tīri pūciskas vai cilvēciskas vājības, piemēram, viņam tīk dziedāt un ir sapnis piedalīties „Meža zvēru zvaigžņu krusas šovā”. Tomēr svarīgākais, ka sivēni no pūces uzzina, kur meklēt dziedinošo ūdeni. Pa vidam vēl mazliet pakaļdzīšanās ar kvadracikliem (labi, ka šī nav izrāde par kāpu zonas aizsardzību) un beigas, protams, ir laimīgas.

Izrādes teksti, lai arī bērniem rakstīti, tomēr tapuši ar pieaugušā roku un lāgiem papildināti iestarpinājumiem, kas liedz iemigt mammām un tētiem, vārdu spēlēs vai viegla ironija par sadzīviskām lietām.

Tiesa, skatoties pirmizrādi lāgiem jūtams, ka tā patiesi vēl ir tikai pirmizrāde un atsevišķi teksti improvizējas tāpat uz vietas. Arī attiecībā uz dziesmām, gribas piebilst, ka teksti ne vienmēr ir saprotami (tas par dikciju).

Kas attiecas uz Uģa Bērziņa veidoto scenogrāfiju, tā ir koša, spilgta un bērnu izrādei atbilstoša, daži uzzīmēti koki un uz ekrāna fonā redzamas meža ainas gan rada disonansi, starp zīmēto un fotogrāfisko realitāti, taču citādi ne vainas, tīru krāsu laukumi bez sīkām, liekām detaļām. Pasaule kā no lieliem lego klučiem salikta.

Pasaka kā jau pasaka, sliktie kļūst labi, labie vēl labāki un vecāki droši vien vēl ilgi no bērniem dabūs uzklausīt – kāpēc tu nometi to papīru, cigareti, košļeni zemē etc.?! Savā ziņā, labas reklāmas mērķis sasniegts – pamācīt aplinkus ceļā, nododot vecāku audzināšanu bērnu ziņā.