Ar šo izstādi māksliniece atzīmē dubultu jubileju savu 60. un 40., kas veltīta radošajai darbībai. Lai cik paradoksāli, tā ir arī pirmā lielā viņas personālizstāde, kaut Irisa Blumate piedalījusies teju visās Latvijas tekstilmākslas skatēs un regulāri ņēmusi dalību arī starptautiskās izstādēs. Laiku viņa velta ne tikai mākslai, bet arī pedagoģiskajam darbam, Irisa Blumate ir Latvijas Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas docente un paralēli vada tautas mākslas studiju „Draudzība”.
Metāls, zīds, sintētiskā šķiedra. Tie nav gluži materiāli, kas ierasti asociējas ar tekstilmākslu un liktos pašsaprotami līdzās novietojami klasiskiem gobelēniem. Un tomēr. Arī gobelēni izstādē nav nekādi parastie.
Šajos darbos uzskatāmi parādās tas, ko man tīk nodēvēt par ziemeļnieku dabu, no viena puses pelēks, vēss, balts trausls apcerīgums, no otras – sulīga, koši ugunīga lava, ko šī virskārta sedz.
Māksliniecei ārkārtīgi tīk dažādi akcenti, nereti viņas darbos pāri pelēkajam un melnajam iestiepjas vien šaura sarkana līnija, bet tad patiesi Sarkana. Ne tikai austajos, bet arī konceptuālajos darbos vērojams tas pats, piemēram, „Skursteņi” – trīs vertikāli, smalki metāliski tīklojumi, kas drīzāk būtu uzskatāmi par dūmu vērpetēm un sarkans pavediens, kas stiepjas starp tiem.
Vēl kāds materiāls un tekstūra, kas saista autori ir zelts, kas ne vien iemirdzinās atsevišķos darbos, bet kalpojis par tēmu arī vienam no darbiem.
Savukārt „Adatu spilventiņš” apvieno divus darbus, kas novietoti līdzās, smalku miniatūru tekstilbrīnumu, kurā patiesi saspraustas kniepadatas un otru milzu metāla birstei līdzīgu, ja vien varētu apgalvot, ka birstei piemīt grācija.
Un tomēr, nekā tuvāka par dabas pasauli šķiet viņai nav. Tās ir gan liesmojošās ugunspuķes, kas uzmirdz pagraba velvēs, gan mazliet atturīgākas un pieticīgākas puķes, silti rūsainos toņos un tas ir arī herbārijs, kas glabā tikai aprises, trauslas līnijas un ēnas, kā tas interesanti parādās vienā no darbiem, kurā atšķirīgās tehnikas apvienotas – par pamatu kalpo no sīki rūtota drāšu pinuma tapušu lapu klaids, bet par rāmi austais materiāls, ne mazāk smalki izstrādāts.
Līdzās ugunspuķēm, gribas izcelt vēl kādu gobelēnu – „Austrālija”, kuru veido viens sarkanās klints fragments, lai cik pretrunīgi tas nešķistu sarkanās krāsas dabai, kaut kas ļoti stabils un mierpilns ir šajā darbā.
Izstāde aplūkojama līdz 11.maijam.
