Filmas "Amatieris" apskats

Oficiālā anotācija:

Viktors ir talantīgs žurnālistikas students, kurš agrāk nopietni nodarbojies ar futbolu, bet tagad vienkārši bauda dzīvi un piepelnās, tirgojot marihuānu. Uzzinot, ka viņa draudzene - topošā māksliniece Iveta - gatavojas studēt Amsterdamā, Viktors vēlas doties viņai līdzi. Lai nopelnītu naudu ceļojumam, viņa rīcībā ir tikai viena vasara. Lai gan ar mātes starpniecību Viktors iegūst reportiera darbu populārā sporta laikrakstā, honorāri ir pārāk mazi. Lai atrisinātu savas finansiālās problēmas, Viktors nolemj riskēt un paplašināt savu nelegālo biznesu. Dzenoties pēc lielas naudas, nav ilgi jāgaida, līdz sākas arī lielas problēmas.

Recenzija:

Pret filmām, kas tapušas mūsu pašu zemē attieksme parasti ir divējāda - vai nu ļoti patīk vai ļoti nepatīk, retāk sastopami viedokļi, kas atrodas kaut kur pa vidu. Ir labs tāpēc, ka Latvijas prece, jeb gluži otrādi nav labs, jo, ko gan mūsu pašu vietējie spēj uztaisīt. Tomēr ir kāda nepatīkama tendence, kas, manuprāt, visai spilgti izpaudās filmas "Rīgas sargi" kampaņas laikā - vai nu tu šo filmu mīli, vai arī esi tautas nodevējs, deģenerāts un kaitnieks. Saprotams, ka tas viss bija sasiets kopā ar filmas patriotisma noti, patosu un masīvo PR kampaņu, bet vienveidīgais vērtējums, jeb pareizāk sakot tā neesamība publiskajā telpā likās visai nomācoša parādība. Katra mazākā kritika tika uzskatīta par bez maz vai spļāvienu sejā un uztverta kā uzbrukums. Un lai arī " Rīgas sargi" ir ārkārtējs piemērs, tomēr tendence uzņemt katru komentāru personīgi, manuprāt, ir izplatīta parādība, katru reizi, kad iznāk kāda jauna latviešu filma. Tas atgādina mātes attieksmi pret bērniem, kuri var darīt pilnīgu visu, bet māmiņai joprojām liekas eņģeļi. Visi visus pazīst, kādam radinieks, draugs vai kaimiņš piedalījies masu skatos un tāpēc filma uzreiz ir teju labākā pasaulē. Esam maza valsts un tāpēc arī katri panākumi ir no svara, bet šādi turpinot tas var novest līdz narcismam. Varbūt šis ievads ir pilnīgi lieks, bet kaut kā rakstīt par "mūsu pašu " filmu ir diezgan grūti ņemot vērā iepriekšminēto un uz režisora Jāņa Norda filmu "Amatieris" gāju ar dalītām jūtām.

Sižeta tēma ir mūždien aktuālās narkotikas, kas par nelaimi kļūst jo aktuālākas un filma ir iznākusi īstajā brīdī un runā par īstām problēmām. Liekas autori ir iedvesmojušies no aizjūras filmām par narkotiku ļaunumu un rodas iespaids, ka ir pat tāda kā tradīcija kā jāuzņem šādas filmas par postu, kas attīstās ģeometriskā progresijā un VIENMĒR beidzas slikti. Bet kopumā mēģinājums autentiski parādīt Rīgas narkobiznesa aizkulises atstāj visai pārliecinošu un reālu iespaidu. Nav tās neveiklās sajūtas, kad kāds mēģina uzņemt filmu par tēmu, ko pilnīgi nepārzina. Un lokālais konteksts ir tas, kāpēc filma mazliet izceļas no kārtējās kino lentes par "sliktajām vielām". Arī visādi citādi, filmā atainotās sadzīves situācijas un notikumi ir ļoti "dzīvi" un reāli. Filma spēj uzrunāt un, lai arī sižets nav ļoti dziļš, komplicēts vai oriģināls, vismaz ir interesanti.

Jaunizceptie aktieri demonstrē normālu sniegumu par spīti tam, ka nav "nopelniem bagāti" skatuves mākslinieki. Kaut arī visi personāži likās visnotaļ pārliecinoši, tomēr īpaši gribētos izcelt Edgaru Samīti, kura debija kino ir vērtējama visai pozitīvi. Ļoti ceru, ka par šo aktieri mēs vēl dzirdēsim no filmām nākotnē, jo ir jūtams spēcīgs potenciāls izaugsmei. Kā labākā epizodiskā figūra filmā, manuprāt, autentiski iederējās Jariks, ko nospēlējis Jaroslavs Baturovs. Gluži kā dzīvē.

Ir kāda liga, kas, manuprāt, vajā latviešu kino un arī šajā filmā to diemžēl nevar nepamanīt. Runa ir par dialogiem, kas domāti kā dabiski, ikdienas sarunu attēlojumi. Nezinu kāpēc, bet tie ļoti bieži sanāk tādi teatrāli stilizēti un samāksloti. Aktieru atsvešinātais, vienaldzīgais, teātra stila tēlojums ir jau pierasta lieta. Jauniešu sarunas, kas aprobežojas ar „tas kruti un tas nav kruti” brīžiem atstāja tādu iespaidu. Kā sliktākais piemērs ir reklāmas rullītī ietvertais dialogs, kur Iveta vienaldzīgā balsī iesaka pārdot vitamīnu pa vasaru. Nu gluži kā zombiji. Par laimi bija daudzas citas epizodes, kas šo mīnusu kompensēja, piemēram, bandītu "bazars" un citas.

Vēl viena lieta, ko nevar nepamanīt un tas patīkami pārsteidz, ir tas, ka filmā nav "dziļdomīgais latviešu" klusums, kas izpaužas kā garas pauzes bez dialogiem ar pieklusinātu vai vispār bez mūzikas. Man nav nekas pret klusumu, ja vien tas ir vietā un laikā, bet galvenais lai tas nekalpo kā dekorācija, kas simbolizē kaut kādu mistisku "latviešu garīgumu", jeb ko tamlīdzīgu. Šoreiz gluži pretēji ir sasodīti labs skaņu celiņš, kas organiski sadzīvo ar vizuālo attēlu un nav šīs laika aizpildīšanas pauzes.

Nezinu kāpēc, bet filma tīri subjektīvi iepatikās par spīti visiem plusiem un mīnusiem, ieskaitot tehniskos. Varbūt tāpēc, ka gatavojos uz ļaunāko, bet izrādījās, ka tik traki nemaz nav. Un par laimi reklāmas rullītis rada mazliet sliktāku iespaidu par filmu, nekā tā patiesībā ir un tas šķiet ir labāk nekā ja būtu otrādi.

Nosaukums "Amatieris" ir diezgan trāpīgs, jo filma ir debija daudziem tās dalībniekiem. Patīkamā kārtā profesionāļu trūkums (izņemot Regīnu Razumu), kas jau tā pietiekoši daudz ir redzēti citās filmās, neatstāj tik amatierisku iespaidu, gluži pretēji, filmā beidzot varēja just kādu devu spirgta svaiguma, vismaz lokālā mērogā noteikti. Šī filma iet, manuprāt, "pareizā virzienā" un tāpat kā "Vogelfrei", "Bet stunda nāk", vai "Monotonija" liecina, ka tik bēdīgi jau ar to mūsmāju kino nemaz nav.

Un kaut arī šajā valstī absolūti netrūkst "amatieru", kas dzied, dejo, raksta kino recenzijas kā šī un ko tik vēl nē, "Amatieris" ir gluži pieņemama mazbudžeta filma, kas neizvirza pārdabiskas pretenzijas būt šedevrs vai kino, kas "jāredz katram latvietim". Un tas, manuprāt, jau ir visai daudz.

Lomās: Edgars Samītis, Ksenija Sundejeva, Regīna Razuma, Gastons Neimanis
Režisors: Jānis Nords
Mājas lapa: http://www.amatieris.lv/