Padomjzemes mitoloģija

Pagājis gana ilgs laiks, lai būtu un ir pat nepieciešams atklāti runāt par šo periodu, kad māksla kļuva par instrumentu mitoloģiskās pasaules attēlošanai. Vārdos to darīja literatūra un propagandas materiāli, taču attēls, kā zināms, uzrunā tiešāk un daudz ātrāk (šai ziņā, nekas nav mainījies kopš viduslaikiem, kad mākslinieku radītās Bībeles ainas ieveda citā pasaulē pat lasītnepratējus). Tā kā zināmi pamati tautas un vadoņa idealizācijai meklējami vēl pēdējos brīvvalsts gados, nav brīnums, ka šis „kumosiņš” tik ātri tika norīts un daudzi autori roku jau bija „iesituši” tautisku un parādes portretu darināšanā.

Grūti raksturot jokaino sajūtu, kas pārņem ienākot zālē un ieraugot vienkop bezgaldaudzos, šķietami pat vienādos darbus, masīvos bronzas krūšutēlus ar svarīgiem ūsaiņiem un medaļniekiem, akmens teicamnieces ar grāmatām klēpī un noskaņai uz galdiņa arī kaudzīti Ļeņina rakstu (pašķirstot, viegli secināt – grāmatās kā jaunas, nelasītas).

Pārmācot tirpas uzdzenošu domu, kā būtu šeit atrasties vienatnē, bez citiem apmeklētājiem, izstādes apskati iespējams pārvērst no tādas, kas ar sakostiem zobiem nepieciešama noteikta laika mākslas lappušu apgūšanai, par visai interesantu atrakciju. Var pārbaudīt, piemēram, cik uzticīgi mākslinieki bijuši sava laika kanoniem, kas noteica kaut vai tādas lietas, kā atšķirības Ļeņina un Staļina attēlojumā. Pirmais no tiem saistījās ar dinamiku, līdz ar to ķermeņa formās un leņķos dominē trijstūri, diagonāles (ieslīpi pacelta roka, piemēram), savukārt otro tautas vadoni galvenokārt attēlo ar vertikālēm, vienu un stabilu, nekādas dinamikas (lai radītu sajūtu – viss sasniegts, viss labi, vadoņa vaigs kā saule apspīd zemi utt. – tā laika iecienītās metaforas lietojot).

Var atrast pa kādai izklaidei, piemēram, dažādu efektu un defektu, un vienkārši interesantu pazīmju meklēšanu. Kaut vai gleznā, kas ataino jaunlaulātos Rīgas Kolhozu tirgū (jebšu kā to tagad dēvējam – Centrāltirgū), uz kuru pirkstiem no laulības riņķiem i ne miņas. Ir arī apzinātas poētiskas atkāpes no reālisma, piemēram, A. Fjodorova gleznā „Atvadas”, kas ataino frontiniekus, kas dodas prom no pilsētas, redzamajam stacijas pulkstenim iztrūkst divpadsmitā iedaļa.

Kur gan citur vēl varētu atrast gleznas ar tik „poētiskiem” nosaukumiem – „Kolhoza lauki Daugavas krastā” vai „A, nu, ka meitenes!” (skaidrības labad, jāpiebilst, ka šajā gleznā redzamajām meitenēm uzmundrinājums nemaz nav vajadzīgs, tik cītīgi viņas ķellē un špaktelē sienu, ka prieks).

Pie sienas rodams arī kāds vēsturisks dokuments, kas pamato darbu tapšanu – proti, saraksts ar tēlotājmākslai ieteicamajiem vēsturiskajiem tematiem, līdz ar paskaidrojumiem, kā kurš sižets attēlojams, kādi tēli tam nepieciešami un tamlīdzīgi.

Starp dažnedažādām klišejiskām ainām (jauncelsme un revolūcija), iekļauti arī tādi nosaukumi, kas to realizētājiem-māksliniekiem, šķiet, varētu prasīt teju akrobātiskas prasmes savā jomā, un, ja vien tas nebūtu tik šķebinoši uzspiesti, to varētu uzskatīt pat par zināmu izaicinājumu fantāzijas lidojumam. Piemēram, ko gan var atainot darbā „Tīrīšana partijā un partijas dokumentu apmaiņa”? Tomēr lielākoties versijas, ko un kā atainot, ir strikti uzskaitītas vairākos apakšpunktos, tā piemēram, lai atainotu sižetu „Ļeņina nāve” ir seši varianti, savukārt „Galīga sociālisma uzvara PSRS” iespējama 19 versijās (un maz ticams, ka māksliniekam tiktu atļauta paša izdomāta divdesmitā).

Pārsteidzoši arī, cik dažādas tonālās atkāpes brīžam parādās darbos, piemēram, Edgara Iltnera citādi skarbā glezna „Zemes saimnieki” ar smagnējiem, plecīgiem, stūrainiem vīriem, kas nes dakšas un piena krūzi. Lūkojos uz to, un attopos, ka, lai cik paradoksāli un neiespējami tas neliktos, lauka dzeltenoranžie un tiem līdzās klātie violetie, straujais triepiens, man pēkšņi atgādina... Van Gogu. Ar to gribu teikt, ka ne viss šeit redzamais vērtējams viennozīmīgi, gana daudz te kanonam padotu darbu un tikpat daudz rodamas ainas, kur „likums apiets ar līkumu”.

Ekspozīcija būs aplūkojama līdz pat 7.septembrim.