Ērglis veiksmīgi iekarojis daiļā dzimuma sirdis – patīk meitenēm, jo daiļš no vaiga, māmuļām, jo lipīgas un vienkāršas melodijas izpilda, ko var paklausīties virtuvē pa radio, pusdienu gatavojot un līdzi padungāt, un vecmāmuļām, jo pieklājīgi ģērbjas (gandrīz kā viņu jaunībā). Tas uzskatāmi manāms arī koncertā. Halle pārpildīta, mirdzošas sieviešu acis un rozes, rozes, teju pēc katras dziesmas.
Melnā uzvalkā, baltā kreklā, koķeti noslīdējušu sarkanu tauriņu, kā uz CD vāciņa, viņš kāpj uz skatuves Valda Meldera komentāru pavadīts. Divdaļīgā koncerta pirmā daļa, apaļas stundas garumā, lielākoties veltīta diskā iekļautajām kompozīcijām, savukārt otrā ir sadziedāšanās ar jau labi zināmiem mūziķiem, viņa draugiem un atbalstītājiem. Līdzās viņam uz skatuves instrumentālā grupa, stīgu kamerorķestris Dzintara Beitāna vadībā, brīžam deju iestarpinājumi arī no deju grupas „Fandango”.
Pirmajā daļā izskanējušās dziesmas pārsvarā rātni iekļaujas latviešu šlāger un popmūzikas plauktiņā, daļa no tām, pārdesmit reižu atskaņotas radio ēterā, noteikti kļūs par hitiem. Ritmiskas, teksti atkārtojas, nav grūti dziedāt līdz, ar trešo reizi pantiņš jau galvā. Jau Freimanis reiz izteicās, cik pateicīgi dziedāt par laikapstākļiem, tik plaša metafora, ka prieks, arī šajās dziesmās ir i lietus i citas dabas ainas, nu kas gan vēl tā kustinās latvieša sirdi. Pirmā daļa noslēdzas ar poētisku atkāpi, kad pirms albuma tituldziesmas Andris ar ziedu pušķi pateicas savi mammai.
Tā nu, asaras slaucīdami, skatītāji dodas pusstundu ilgajā pauzē, šādam koncertam nepiedodami garā. Pa to laiku bērni vecākiem dīc naudu jaunajam diskam un plakātiem.
Lai vai kā tur ar jauno disku, otrā daļa koncerta latiņu paceļ krietni augstāk, jo nenoliedzami balss Ērglim ir spēcīga, negrasos to noliegt. Turklāt, otrajā daļā izpildītās kompozīcijas atlasītas tā, lai sildītu ikviena krietna latviešu mūzikas patriota sirdi. Tāda poētiskās klasikas izlase, brīžam roķīgāka, brīžam vieglāka, un pa kādam jestrākam gabalam arī. Runājot tieši – koncerts „izbauc” uz jau stabiliem hitiem, tādiem, ko pat nevajag piespiesties iebarot, skatītāji paši pleš mutītes vaļā, plus vēl nostaļģija dara savu, pazīstamas melodijas un kādai daļai arī tuvākas vai tālākas jaunības atmiņas.
Uz skatuves parādās lampa un zvilnis, kas mazliet atgādina par Reinika ziemas koncertu še pat Ķīpsalā, kas arī tika veidots, kā pasēdēšana, par šo to parunāšana un drusku padziedāšana kopā. Šoreiz gan nekāda lielā sēdēšana, par laimi, neizvēršas.
Otrā daļa iesākas ar bungu ritmiem, Ērglis teicami pierāda savu varēšanu, kopā ar citiem sitaminstrumentu pārvaldītājiem, taču atsakņotās improvizācijas jaukums zūd, tai paredzami pārtopot pazīstamajā kompozīcijā par akmeņa ripošanu.
Un nu sākas ciemiņu uzņemšana. Kā pirmais uz skatuves kāpj Ērgļa lielā autoritāte Igo, ar kuru kopā tiek izpildīta dziesma „Meitenei kafejnīcā”, dalot dziedājumu uz maiņām, kas tā aizkustina klausītājus, ka dziesma tiek atkārtota. „Skumjas acis jums šovakar,” dzied skatītāju koris.
Kā nākamā uz skatuves nāk ņiprā Aisha, šoreiz nopietnā melnā kokteiļkleitiņā un arī dziesma atkal par mīlestību – „Tu un es”. Arī šis duets ir veiksmīgs. Nākamais viesis ir Ērgļa „Bonapartu.lv” cīņubiedrs Andris Ābelīte ar divām savām kompozīcijām. Un nu jau kārta arī pierādīt Ērgļa teatrālos talantus. Pie klavierēm sēst Jānis Lūsēns un kopā ar Rudīti Būmani tiek izpildītas divas kompozīcijas no Liepājas teātrī tapušā mūzikla/operas pēc latviešu lubenes „Agrā rūsa” motīviem. Neko teikt, ar savu dziedājumu Andris Ērglis pašapzinīgo brunčumednieku Italo paceļ teju vai Romeo kategorijā. Kad izskanējuši „Baltie jasmīni”, vakara vadītājs Valdis Melderis nopūšoties aicina pacelt rokas tām, kuras labprāt būtu bijušas Rudītes vietā līdzās Ērglim, taču acīmredzami rokas tik cieši mutautiņus sažņaugušas, ka pacelt tās nav iespējams.
Un nu tiek pieteikts – labs draugs – Normunds Rutulis un likumsakarīgi seko dziesmiņa par draudzību. Redz, no poproka līdz šlāgerim viens solis, pierāda Ērglis. Tā sakot, visu varu, visu protu. Un tad jau kārta otram ex Bonapartam Zigfrīdam Muktupāvelam, ar kuru kopā tiek izpildīta kompozīcija par vīriešu sapni – sarkano mersedesu.
Pienācis laiks arī koncerta godaviesim un Ērgļa pirmatklājējam Raimondam Paulam, kas tiek sveikts vētrainiem aplausiem. Tiesa, viņu saruna neiztiek bez Paulam raksturīgā, mazliet dzēlīgā humora, jo, kad Ērglis teic, ka pateicoties Maestro atklāti daudzi talanti, pats vaininieks iestarpina, ka reizēm jau arī viņš kļūdoties... Sarunai seko Paula Ērglim veltīta kompozīcija par piedošanu un jestrais teātra gabaliņš par zilo karbunkuli, kam dedzīgi dzied līdzi visa zāle.
Noslēdzas viss, saprotams, ar aplausu un ripojošu akmeņu lavīnu, kas izskan zālei kopkorī dziedot un kājās stāvot un, nesaku ne pieci, ka šo vēl neiekļauj nākamo dziesmu svētku repertuārā.
Ja nu jāsavelk kopā iespaidi, tad viss būtu labi, pat lieliski, ja vien Ērglis savu labo dziedamo balsi vairāk izlietotu tādas mūzikas un dziesmu atskaņošanā, kādas skanēja koncerta otrajā daļā...
