1912.gada 14.aprīļa naktī trīssimts metrus garais, aptuveni trīsdesmit metrus augstais un par nenogremdējamu pasludinātais okeāna laineris „Titāniks” pilnā ātrumā (šis kuģis spēja attīstīt 20.gadsimta sākumam neticamu 30 mezglu ātrumu) ar 2206 cilvēkiem uz klāja ietriecās kādā noklīdušā aisbergā. Tikai pirms četrām dienām „Titāniks” no Sauthemptonas ostas bija devies savā pirmajā kuģojumā pāri Atlantijas okeānam. Jau pats sākums nevēstīja neko labu – laineris Sauthemptonā gandrīz ietriecās kādā citā kuģī, bet pasažieri atviegloti varēja uzelpot, kad „Titāniks” tikai dažu desmitu centimetru attālumā aizspraucās garām tvaikonim „Ņujorka”.
Okeāna lainera sadursme ar palielo ledus kluci notika pusnaktī un īsi pēc tam pirmo reizi cilvēces vēsturē pa radio tika pārraidīts palīdzības signāls „SOS”. Tikmēr uz „Titānika” pamazām sākās panika un tā bija pamatota – glābšanas laivu pietika vien pusei pasažieru. Vēlāk no 705 izglābtajiem cilvēkiem lielākā daļa izrādījās bērni un pirmās klases kajītēs ceļojušās pasažieres. Tas gan nebija kādas īpašas bagāto dāmu sportiskās sagatavotības vai peldēšanas iemaņu rezultāts. Iemesls bija daudz prozaiskāks – citus pasažierus nemaz nelaida uz klāja, pirms pirmās klases lēdijas nebija ieņēmušas vietas glābšanas laivās.
15.aprīlī pulksten divos naktī „Titāniks” pārlūza uz pusēm un nogrima, paņemot līdzi 1517 pasažieru un kuģa apkalpes locekļu dzīvības. Līdz ar grimstošo kuģi noslīka arī „Titānika” kapteinis Edvards Smits, kuru vēlāk pasludināja par vienu no katastrofas vaininiekiem. Gandrīz pēc pusotras stundas negadījuma vietā ieradās laineris „Karpatija”, kurš sāka uzņemt cilvēkus no glābšanas laivām. Tikmēr kāds cits kuģis, „Kalifornietis”, kurš sadursmes laikā atradās tikai divdesmit jūdžu attālumā no katastrofas vietas, tā arī neparādījās, kaut arī tas varētu būt paspējis laikus atsteigties palīgā un izglābt lielāko daļu cilvēku. Šādas kļūmes iemesls bija gaužām vienkāršs – „Kalifornieša” radists brīdī, kad „Titāniks” pārraidīja „SOS” signālu, bija atstājis dežūrposteni.
Turpinot par dežūrposteņiem, jāatzīmē, ka nolaidīga savu pienākumu izpildīšana 1865.gada 14.aprīlī maksāja dzīvību kādai ievērojamai vēsturiskai personībai. ASV prezidenta Abrahama Linkolna miesassargs nespēja izturēt garlaicīgo teātra izrādi „Mūsu amerikāņu brālēns” un nolēma doties pēc kāda alus. Īsi pēc tam, kad miesassargs bija atstājis savu posteni, prezidenta ložā parādījās tolaik diezgan populārais aktieris Džons Būts, kurš Linkolna pakausī iešāva četrdesmit ceturtā kalibra lodi. Uzbrucēju centās aizturēt prezidenta draugs majors Ratbons, bet Būts viņu sadūra. Tad slepkava diezgan neveiksmīgi nolēca no ložas uz skatuves, salaužot kāju un apjukušās publikas skatienu pavadīts, aizkliboja līdz zirgam, uzrausās tā mugurā un aizbēga.
Prezidents Linkolns mira nākamajā dienā septiņos no rīta. Pirms piecām dienām bija beidzies pilsoņu karš un prezidents noteikti bija pelnījis labu atpūtu. Tomēr paliek neatbildēts jautājums, kā tik neveikls aktieris varēja realizēt tik neveiklu atentātu. Vēl arvien tiek sacerētas jaunas sazvērestības teorijas par patiesajiem atentāta organizētājiem, tomēr patiesību diez vai izdosies noskaidrot, jo pusotru nedēļu pēc Linkolna noslepksavošanas karaspēks atrada Būtu, ielenca viņu kādā Virdžīnijas šķūnī, kuru aizdedzināja un pašu slepkavu nošāva.
Šonedēļ jāpiemin vēl viena dīvaina neveiklība. Kādā tālā piektdienā, 1943.gada 16.aprīlī, šveiciešu ķīmiķis Albert Hofmans netīšām apēda paša 1938.gadā radīto eksperimentālo savienojumu LSD-25. Doktoru Hofmanu ļoti pārsteidza jauno zāļu izraisītās sajūtas un halucinācijas. Viņa darba diena laboratorijā šoreiz beidzās ātrāk nekā ierasts, jo doktors bija spiests doties mājup, izjūtot galvas reiboņus. Nonācis mājās viņš atgūlās dīvānā un, kā pats vēlāk aprakstīja, izbaudīja „ārkārtīgi pastiprinātas iztēles” rezultātus: „fantastiskus attēlus un neierastas formas ar spilgtām kaleidoskopiskām krāsu spēlēm”. Pēc atkārtotas, šoreiz apzinātas, LSD lietošanas doktors Hofmans publicēja ziņojumu par šo zāļu halucigēnajām īpašībām. Jāatzīmē, ka šveicieša radītais LSD savā popularitātē noteikti pārspējis gan Šveices pulksteņus, gan Šveices armijas nažus.
Dzīve septiņdesmito gadu Kambodžā arī varēja līdzināties vienai lielai halucinācijai. Par galveno vaininieku uzskatāms tradicionāl-nacionālistiski-komunistiskā sarkano khmetu režīma līderis Pols Pots, kurš mira 1998.gada 15.aprīlī. Viņš bija izglītojies Francijā un kopā ar vairākiem Kambodžas inteliģentiem pēc ilga partizānu kara 1975.gada aprīlī sagrāba varu nelielajā Dienvidaustrumu Āzijas valstī. Rakstības, papīra, grāmatu un pildspalvu aizliegums, cilvēku izdzīšana no pilsētām un ieslodzīšana koncentrācijas nometnēs, kurās triju gadu laikā gāja bojā trešdaļa valsts iedzīvotāju – tas viss līdzinājās ārkārtīgi sliktam jokam. Pats Pols Pots, pēc tam, kad viņu sagūstīja un notiesāja, paziņoja, ka viņa sirdsapziņa esot tīra.