Uz molbertiem izstādītajās 14 fotogrāfijās redzami kopumā 8 grupu portretējumi. Tā ir mūzika, kas viņai tuva, viņa nefotografētu rokmūziku, ja tā nesaistītu. Taču Janīna piebilst arī, ka „fotografējot lielāka nozīme ir estētiskajam skatījumam, kā arī mūziķu uzvedībai, kustībām, kā arī ļoti svarīgs apstāklis ir gaisma, viss kopā veido šo interesantumu”.
Pati autore raksturojusi sevi kā mednieci, koncerta un mūzikas sniegto baudu viņai tagad lielākoties aizstāj bauda, ko sagādā „nomedīts” labs kadrs. Šis „medību instinkts” attīstījies pamazām, fotogrāfija ievilkusi sevī pakāpeniski, pēc pirmajiem eksperimentiem ar pavisam vienkāršām kamerām gribējies mēģināt vēl, profesionālāk, savādāk. Kā lielākā daļa fotogrāfu, viņa mūziku tagad redz, skaņa un ritms pārtop vizuālā tēlā, ausu priekam no koncerta tiek mazāk.
Fotogrāfijās lielākoties fiksētas koncertu ainas, bet ne tikai, tie ir arī portreti, kas attēlo cilvēku-mūziķi un īpašās attiecības – mūziķis un instruments, bet tik pat labi arī attiecības mūzika un gaisma/krāsa. Kaut nereti rokmūziku stereotipi „aizmālē melnu”, bez krāsām te tiešām neiztikt. „Neteikšu, ka krāsainā fotogrāfija man ir tuvāka vai tālāka, kā melnbaltā. Tas ir atkarīgs no situācijas, kas ir tas, ko es vēlos atspoguļot un vai krāsai konkrētajā gadījumā ir nozīme,” stāsta autore.
Savā ziņā, mākslinieces darbi ir kā veltījums tiem, kuri savukārt koncertu izbauda muzikāli, taču neredz. Matu plīvošana un mūzikas pulsējošais ritms ir tas, kas klausītāju atmiņās un sajūtās parasti paliek pēc koncertiem, Janīnas uzņemtās fotogrāfijas ļauj to visu arī ieraudzīt.