LMA Modes skate Dzelzceļa vēstures muzejā

Sanākušie vēdinās ar pie ieejas izdalītiem papīra vēdeklīšiem. O jā, beidzot organizatori padomājuši, ja ne kā novērst karstumu (ne kā jau), tad kā to mazināt gan.

Mākslas akadēmijas vārds vismaz teorētiski kalpo kā norāde uz neierobežotu radošu brīvību, kaut no vispārīgām tendencēm neizbēgt arī še. Laiku pa laikam citāti no astoņdesmitajiem, tomēr lielākoties te dažādu laikmetu stilu salikumi, kolāžas un daudz maskēšanās. Kā tiešā, tā pārnestā nozīmē.

Spēles ar krāsām. Agneses Narickas „Ego” gotiski melnās variācijās, kas pakāpeniski, sākumā tikai atsevišķās detaļās, bet ar katru nākamo tērpu arvien vairāk, no melnā pāriet uz balto. Kaut kas no 19. gs. „melnā” romantisma.

Līva Ķauķe-Saule „Pilnas kabatas končām jeb stāsts par neganto skuķi, kas 5:38 mazgājot muti, saprata, ka viņa nav izlietne”. Tas pierādās arī darbā – meitenes baltās īsās biksītēs, plandošos krekliņos, platām krokotām apkaklēm un eņģeliska paskata spārniņiem mugurpusē i ne tuvu nav skuķi, kas tās končas, kas kabatā kādam dos, velnišķa rakstura būtnes baltā velta nicīgu skatu fotogrāfiem.

Melnbalta leļļu māja. Melnbaltais domino un melnbaltā taustiņu saspēle nākamajā – „Iedot Džezu” (autore: Elīna Bože), meitenes melniem galvas lakatiņiem, kas galvas sānos veido „kamoliņus”. „Politique.lv” (Evija Krīgere) – ideja kā trāpīgs „uzbrauciens” politiskajai klaunādei, bālas sejas un klaunu sarkanie deguni, pančkas un bikses ar lencītēm.

Vīriešiem par mīlestības trūkumu nudien nebūtu, ko sūroties – viņi tiek mīlēti loloti un pat apģērbti, vismaz tā liecina daudzās viņiem veltītās kolekcijas, no kurām laikam „Rūsa”, ja ne stilistiski, tad krāsās visinteresantākā, kur arī krāsu pārejā panākts sarūsējuma efekts. Vēl vīriešiem tiek arī kolekcija ar ne visai glaimojošu nosaukumu „Bleķa pauris”, kur, protams, metāliskie toņi un tēraudzilais. Attiecīgi arī vēl viena „vīrišķīgā tēma” – „Asfalts”, bet kopumā secinājums tāds, ka ir hronisks džentlmenisma trūkums, vismaz spriežot pēc atsaucēm tērpos, kur stilizācija par 19. gs, tēmu, cakas un frakas ar šķēlumiem, apkakles asiem platiem stūriem.

Līdzīga, tikai šoreiz sievišķīga koķetērija, par to pašu laiku arī kolekcijā „Lily”, kurā galvenais akcents miniatūrās melnās un baltās cepurītes, kaut kas no 20.gs. sākuma un sieviešu emancipācijas cīņām, bikses ar bikšturiem, tajā pat laikā arī cakotas blūzītes, garie cimdi, un tauriņš ar kaklu.

Melns, sarkans, pelēks, zaļš, uzkasīti mati, kompilācijas no gotisma, astoņdesmitajiem un vēl diezin kā, arī fona mūzikā (ja nekļūdos tad kaut kas no Keiva agrīnajiem padrūmi agresīvajiem gabaliem). Nu, „Kroška” (tā apgalvots Aritas Varžinskas dotajā nosaukumā) – bet tādā gadījumā makten asiem zobiņiem. Vispār jau smieklīgi – brīdī, kad meitenes zilzaļiem, vampīriskiem sejas gleznojumiem viļus-neviļus pasmaida, bet ap smaidu „baisās” līnijas.

Vēl viena variācija par alter ego – Danas Ivanovas „Dans Ivans” – atsevišķi interesanti akcenti – „maskas” – rokās turēta caurspīdīga plāksne ar uz tās uzzīmētu seju vai kaklā pakārts attēls, citādi – tradicionāls netradicionālisms.

Ingas Bergas „Dedication” Apavi kā grieķu koturnas, japāniski stilizētas baltas un oranžas geišu sejas maskas, kaut kas klasisks tērpos, kuros tikai pāris atraktīvi elementi – kaut kas pagarināts vai paplatināts. Maskarāde, kur piesaista visi citi elementi, bet tērps ir vien kā palīgsastāvdaļa.

Un pēdējā maskošanās. „Lēdijas laupītājas”. Nu lēdijas, jā. Šis darbs nolaupa ar manu uzmanību, mmm... Samts, melns, košs, tumši violetais un zelts, mufē – sen nekur neredzēts tērpa elements, paslēpta antīka pistole. Noķerts kaut kas no tā veclaicīgā šarma, liekas efektīgāk kā citās variācijās ar 18./19./20.gs sākuma citātiem.