Pols Pots partijas hierarhijā sev bija izvēlējies titulu “Brālis numur viens”. Iespējams, tā ir tikai nejauša līdzība ar Džordža Orvela romāna “1984” visu redzošo “Lielo brāli”, kaut vai tādēļ, ka Kambodžas septiņdesmito gadu ikdiena tālu pārsniedza angļu rakstnieka vispārdrošākās fantāzijas. Kā jūs jau noprotat, šoreiz turpināsim aplūkot cilvēces vēstures neticamāko pataloģiju piemērus. Kas gan ir asīriešu ādu dīrātāji un galvu kolekcionētāji, salīdzinot ar Kambodžas inteliģentajiem komunistiem?
Bet viss sākās tik skaisti! Piecdesmito gadu beigu Parīzes kafejnīcas kalpoja kā spējīgāko kreisi noskaņoto kambodžiešu studentu tikšanās vieta. Viņi sprieda par savas zemes neatkarības atgūšanu un iespējamo marksisma ideālu piemērošanu Kambodžas īpatnībām. Viens no tā sauktās „Parīzes grupas” aktīvākajiem dalībniekiem bija bagāta zemnieka dēls Salots Sars, kurš dzimtenē bija ieguvis lielisku izglītību un un studēja Parīzē. Vēlāk, jau atgriezies Kambodžā, viņš pieņēma segvārdu Pols Pots. Arī pārējie „Parīzes grupas” dalībnieki ar laiku atgriezās dzimtenē un pievienojās komunistiskajām partizānu vienībām.
1975.gada 17.aprīlī Pola Pota vadītā partizānu armija pārņēma varu visā Kambodžā. Ģenerālis Lon Nols aizbēga uz Havaju salām, bet „Brālis numur viens” kopā ar saviem līdzgaitniekiem sāka realizēt ilgi loloto sabiedrības pārveidošanas plānu. Iestājās „nulles gads” gan tiešā gan pārnestā nozīmē – jaunais režīms ieviesa ne vien jaunu kalendāru, bet arī uzsāka izšķirošo cīņu pret savu galveno ienaidnieku – kapitālismu.
Cīņa pret kapitālismu nozīmēja visu kapitālistisko un buržuāzisko iezīmju iznīcināšanu. Pirmās tika nolemts iznīcināt pilsētas kā kapitālistiskā dzīvesveida iemiesojumu. Īsi pēc uzvaras pilsoņu karā jaunais režīms pavēlēja visiem valsts iedzīvotājiem uz „dažām dienām” pamest pilsētas, jo esot gaidāmi amerikāņu aviācijas uzlidojumi. Nekādu uzlidojumu, protams, nebija, bet trīs miljoni pilsētnieku, kurus sarkanie khmeri uzskatīja par kapitālisma infekcijas skartiem, tika pārvietoti uz lauku ciematiem, lai tur tos ar smagu darbu pāraudzinātu. Lauku ciemati tika pārveidoti par darba kolektīviem un, lai nevienam neienāktu prātā pamest šīs improvizētās nometnes, kuras drīz vien to iemītnieki sāka saukt par „nāves laukiem”, teritorijas ap tām tika mīnētas un rūpīgi apsargātas.
Pamestās pilsēta gan nepalika pilnīgi tuksās – šeit tika izvietotas partijas un represīvās iestādes. Nauda un tirdzniecība Kambodžā bija aizliegta, pilsētu ielas tika uzartas un tur audzēti tomāti, bet stadioni pārvērsti rīsu laukos. Visas valsts slimnīcas un skolas tika slēgtas, bet to telpās ierīkoti „pāraudzināšanas centri”, kuros tika nogalināti visi režīmam naidīgie elementi - budistu mūki, skolotāji, ārsti un agrākās varas pārstāvji. Pāraudzināšanas iestāžu tīkls bija kāda bijušā matemātikas skolotāja Khang Khek Leu (segvārds Duku) auklējums. Viņš ar izcilību bija beidzis vidusskolu un augstskolu un nu varēja lepoties, ka arī viņa vadītās nāves nometnes darbojas vairāk kā teicami. Piemēram, pāraudzināšanas vietā S-21, kura bija ierīkota kādā vidusskolā, sarkano khmeru valdīšanas laikā tika nogalināti 20000 cilvēku, bet izdzīvoja tikai septiņi.
Kamēr pilsētās audzēja tomātus, tikmēr lauku kopienās tika veidoti jauni, labāki un komunismam piemērotāki cilvēki – tādi, kam nerūp personīgais labums, īpašums, kuri nespēj dzīvot bez kolektīva, nicina visas individuālisma izpausmes un bez ierunām pakļaujas pavēlēm. Cilvēkiem pēc ierašanās lauku ciematos tika atņemts personiskais īpašums, aizliegtas grāmatas, fotogrāfijas un pat rakstība. Ģimenes tika rūpīgi reģistrētas, bet sarunāšanās starp nereģistrētiem radiniekiem tika sodīta ar nāvi. Bet tas vēl bija tikai sākums. Sarkanie khmeri spēra soli tālāk un, vēršoties pret kaitīgajām individuālisma izpausmēm, stingri aizliedza jebkādu publisku emociju izrādīšanu, vai tas būtu prieks, vai bēdas. Sarkanie khmeri mēdza uzsvērt, ka tas ka tu esi dzīvs, nav īpašs ieguvums un tas, ka tu nomirsti nav nekāds zaudējums.
Pola Pota Kambodžas nākotnes vīzija bija, maigi izsakoties, ļoti murgaina. Viņš uzskatīja, ka valsts iedzīvotāju skaits jāsamazina no 7 līdz 1 vai 2 miljoniem cilvēku un šī iecere tika aktīvi realizēta. Triju gadu ilgajā sarkano khmeru valdīšanas laikā bojā gāja 2-3 miljoni kambodžiešu. 1976.gada augustā partija apstiprināja valsts nacionālās attīstības plānu, kurš paredzēja triju gadu laikā rīsu ražu palielināt trīs reizes un 15 līdz 20 gadu laikā izveidot modernu rūpniecību. Tas gan bija jāpanāk bez modernu tehnoloģiju un izglītotu cilvēku palīdzības. Gluži pretēji – tika uzskatīts, ka jo mazāk izglītotu cilvēku, jo ātrāk šos mērķus izdosies panākt.
Pols Pots savu oriģinālo stratēģiju skaidroja šādi: “Mums nav vajadzīgas kapitālistu tehnoloģijas. Jaunajā sistēmā mums nav vajadzības sūtīt bērnus skolās. Mūsu skola ir ferma. Mēs rakstīsim ar arklu. Mums nav jāorganizē eksāmeni vai kāds jāapbalvo ar sertifikātiem. Zināt, kā apsaimniekot zemi un rakt kanālus, tie ir mūsu sertifikāti. Mums vairs nav vajadzīgi ārsti. Viņi vairs nav nepieciešami. Ja kādam vajag izņemt kādu orgānu, es jums to izņemšu (kustība ar iedomātu nazi pa vēderu). Mums nav vajdzīgas kapitālistu profesijas. Mums nav vajadzīgi ārsti un inženieri. Mums nav vajadzīgas profesijas, kas mums saka, ko jādara. Mums nav vajadzīgi profesori, kuri saka, ko mums darīt.” Rezultātā tika iznīcināti visi Kambodžas izglītotie cilvēki, visi pie kuriem atrada kādu papīra lapu vai pildspalvu.
Lai izpildītu plānu par iedzīvotāju skaita pieckārtīgu samazināšanu, tika meklēti visdīvainākie iegansti cilvēku nogalināšanai. Piemēram, Pols Pots uzdeva jautājumu: “Mūsu vidū vēl arvien ir cilvēki, kuri valkā brilles. Kādeļ viņi lieto brilles? Vai viņi nevar mani redzēt? Ja es mēģinu tevi iepļaukāt, bet tu mēģini izvairīties, tātad tu mani redzi. Cilvēki tās valkā, lai izskatītos kapitālistiski glīti. Mums nav vajadzīgi tādi cilvēki.” Rezultātā visi, kam bija brilles, tika nogalināti.
Sarkano khmeru režīma izdarības tik ļoti līdzinās traģiskam absurdam, ka tās šķiet neticamas un pat nedaudz komiskas. Pats satriecošākais ir tas, ka, ja Pols Pots nebūtu nolēmis savu eksotisko komunisma variantu piedāvāt arī kaimiņvalstu iedzīvotājiem un nesāktu karadarbību prêt Vjetnamu, tad viņa murgaino plānu realizācija varētu pat izdoties! 1978.gada nogalē komunistiskās Vjetnamas karaspēks ieņēma Pnompeņu un sagrāva sarkano khmeru režīmu. Turpmākos divdesmit gadus Pols Pots turpināja izmisīgu partizānu cīņu Kambodžas džungļos. Līdz pat savai nāvei “Brālis numur viens” uzskatīja, ka viņa sirdsapziņa esot tīra un viņš esot darījis visu iespējamo kambodžiešu labā.