Vecuma vilšanās traģiskais stāsts „Tēvocis Vaņa”, Nacionālajā teātrī, tapis režisora Edmunda Freiberga jubilejas gadā. Ja tas veidots, kā radošā darba bilance, tad varētu domāt, ka nekāds cerīgais skats uz notiekošo režisoram vis nav. Taču iestudējums ir gana un pat pārāk tradicionāls, lai šādas pārdomas par režisora dvēseles spazmu atklāšanos uz skatuves gribētos risināt.
Aigara Ozoliņa veidotā scenogrāfija ir ilustratīva – veranda, mājas stūris, telpas centrā galds, daži krēsli, fonu iesākumā veido putnubiedēklis uz lauka un uz ekrāna vējā ņirboši zari, mazliet vēlāk šo ainu aizsedz istabas siena ar vairākiem plauktiem un sienas pulksteni. Gaiši brūnganie toņi, koks, maliet pelēcības un sausas zālēs klaids skatuves priekšplānā, imitē tveicīgi putekļainu un midzinošu garlaicību, kas valda mājā. Arī kostīmu mākslinieces Lienes Rolšteinas tērpi ir atturīgi – melni vai brūngani un pasteļtoņos, izceļas vien profesora raibā lupatu sega un Jeļenas ledaini zaļā vasaras kleita.
Tomēr čehoviskā garlaicība, laikam visuzskatamāk parādās aktieriem darbojoties telpā, viņi veido it kā kāda neredzama daudzstūra šķautnes, punktus, lielākoties ieturot savstarpēju distanci, brīžam šis daudzstūris sakļaujas ciešāk, brīžam izplešas, noteiktās līnijās viņi ir saistīti, taču citādi katrs par sevi.
Jāņa Reiņa Voiņickis, šķiet, jūtas viens ne tikai lugas kontekstā, viņš paliek viens arī līdzvērtīgas vai līdzīga stila saspēlēs trūkuma dēļ. Veidojas spilgti un izteiksmīgi kontrasti ar profesoru (Uldis Dumpis) un māti (Lolita Cauka), nesavtīgu siltumu sniedz māsasmeita (Inga Misāne), taču citādi, aktieri lielākoties ne tikai fiziski, bet arī emocionāli veido daudzstūri, kura šķautnes iestiepjas atšķirīgās tēlu interpretācijās un uz skatuves rodas visai dabiska nesaprašanās sajūta, tomēr nez vai to var uzskatīt par plusu.
Ulda Dumpja Serebrjakovs, gražīgs kā bērns, ilgojas uzmanības, košs, spilgts un dabiski uz nerviem krītošs. Arī Vaņas mātes, Voiņickas (Lolita Cauka), sievišķīgi apmātā dievināšana pret veco profesoru, savu bijušo znotu, kurš šķietas esam ar viņu vienos gados, ir tik dedzīga, ka viņas parādīšanās uz skatuves, lai arī tikai dažās epizodēs, dod rāmajam iestudējumam pa krietnai šķipsnai garšvielu.
Ingas Misānes Soņas emocijas visu laiku ir tik dabiski un naivi sakāpinātas, ka raisa zālē smieklus, viens solis no smaida līdz asarām, un tai pat laikā, viņai piemīt dabisks siltums un mātišķs spēks, pacietīgi tēvoci aprūpējot. Tāda pat silta un vienkārša ir Helgas Dancbergas Marina un Jura Hirša komiskais traģiskā likteņa īpašnieks Teļegins.
Savukārt Astrovs – Kaspars Zvīgulis ir pārāk jauns un pārāk skaists, un brīžam pārāk aizrautīgs, lai ļautos ticēt viņa dzīves vienmuļībā vīlušamies ārsta tēlam, kas arvien biežāk sācis slīcināt ideālus glāzītē. Un viņa ietiepīgā bezcerība vairāk izskatās pēc pozas, nevis pārliecības. Lienes Gāliņas atveidotā Jeļena Andrejevna ir auksta kā porcelāna lelle. Tā nav sieviete, kas spētu iekārdināt un uz vienu sekundes desmitdaļu pati ļautos kaislībai. Pat ar lūpu kaktiņu viņa netīksminās par „sasniegumiem”. Tik burtiski mēģināts iedzīvināt frāzi, ka viņā iemīlas tikai skaistuma dēļ, ka šis manekenam līdzīgais tēls zaudē jebkādu saikni ar pārējiem.
Iestudējums kopumā ir tik blīvi aizpildīts, ka skatītāja fantāzijai vietas vairs neatliek. Nav slikta versija, teiksim, apgūstot Čehovu kā mācību materiālu skolas vai augstskolas literatūras programmas ietvaros, taču, ja pieņem, ka izrādi nāk skatīties arī tie, kas lugu jau vismaz reizi lasījuši vai redzējuši iestudētu uz kāda cita teātra skatuves, tad jāsecina, ka jauni jautājumi šeit uzdoti netiek un izpaliek atbilžu meklējumi pēc izrādes.
Viena no retajām metaforām (vismaz gribas tā cerēt), kaut arī ne visai oriģināla, kas pavīd pašās izrādes beigās, fonā redzamajai istabas sienai paceļoties, ir kailais koka krusts, tumšu zaru un padebešu priekšā, uz kura plīvo vēl viena no putnubiedēkļa palikusī skranda. Kā liecība ne tikai par rudens tuvošanos.
