Galerijas:
Igauņu mūsdienu dejas izrāde „Hamlets” atzīta par pērnā gada labāko jauniestudējumu, savukārt Klaipēdas Muzikālā teātra baleta trupas sniegumā – balets retro noskaņās „Neaizmirstamais Čarlijs Čaplins”, kura horeogrāfijas autore ir mūspašu prīma Lita Beiris.
Divi atšķirīgi iestudējumi, kā sižetiski, tā tematiski un vizuāli. Tomēr nevar noliegt, ka tie abi, viens vairāk, otrs mazāk, iezīmē arī filosofisku ideju aprises, caur cilvēka atšķirtības un vientulības prizmu skatītas. Brīžam traģiskas, brīžam komiskas. Un, ja tā padomā, abos šajos tēlos ir pat kas līdzīgs.
Igauņu iestudējums balansē uz patiks/nepatiks trauslās robežas. Jo gana daudz argumentu kā vienai, tā otrai pusei. Pēc izrādes dzirdamajās sarunās pavīd, piemēram, frāzes:
a) tādu „mūziku” katrs var „samarinēt”
b) auksts un dikti igaunisks gabals
c) vizuāli iespaidīgs, bet garlaicīgs, jo nevar izsekot sižetam
d) bet viņi vismaz kustējās...
Tā ir viena puse. Tagad no otras.
Durvju čīkstoņa, šaudīšanās starp radio stacijām, uzķerot pa vārdam, pa skaņai, un klusums – mehānisks, relatīvs klusums, kas iestājas, uz TV ekrāna parādoties mirguļojošajam „sniedziņam”, un dabisks. Te noteikti jāpiemin pie skaņu pults stāvošais vīrietis, puse dejas izrādes lauru piederas viņam, pustumsā tīts, viņš kloķīšus un podziņas spaida un bīda ar tādu enerģiju un grāciju, ka ne aci atraut.
Savā ziņā, iestudējums „paņem” ar to, ka tā ir versija Par, nevis secīgi risināts lugas sižets. Deja ataino lugas pamatnoskaņu, izceltas atsevišķas ainas, tas viss.
Vīrieši līdz vidum puskaili, garos baltos/zaļos/sarkanos svārkos vai baltā veļā, baltas, kuplas piedurknes un cimdi – vien atsevišķas detaļas ieskicē tēlus. Tiesa gan, izņemot Hamletu un Ofēliju, citus lugas tēlus samērā grūti izšķirt, taču, liekas, tam arī nav būtiskas nozīmes.
Šo pasauli veido „stikla” būri un ekrāns, uz kura laiku pa laikam iezīmējas gaismas pavedieni, kas samudžinās un atris, sarkanas līnijas, kas iezīmē tiklab koku, kā asinsrites pulsāciju, fonā tam vēl kaut kas no reanimācijas nodaļas noskaņām, sirds ritms. No Šekspīra tik, cik sievietes balss, angļu valodā, bet ar spēcīgu akcentu, monotoni noskaita Hamleta monologu un Ofēlija spēlējas ar ziediņiem.
Visbeidzot uz ekrāna balti lidojoši putni. Visi dalībnieki sanākuši skatuves priekšplānā. „The rest is silence”, vēsta noslēgumā izskanoša frāze. Pārfrāzējot, var teikt – līdzās spilgtākajām darbībām, kas raksturo lugu, viss pārējais ir noklusējumi.
Neliela pārkārtošanas, pārdesmit minūšu pauze un tumšo telpu aizkara priekšā izgaismo zils ekrāns. Pietiek jau ar mēmā kino noskaņu mūziku, lai apkārtējie skatītāji sāktu smaidīt. Paveras priekškars un cirka arēnas sarkanajā samta ielokā redzami septiņi sastinguši vīriņi ar zīmīgajām ūsām, platajām ūzām, spieķīšiem rokās un katliņiem galvās. Fonā uz ekrāna slīd ainas ar mazo vīriņu.
Pāris minūšu garās ainās, labi zināmos citātos no filmām, kas veido šo stāstu, ir gan pārpratumi, ķibeles, sirsnīgs prieks par dzīvi un, protams, mīlestība, kas gan šoreiz ir viena vienīga vilšanās.
Vizuāli viendabīgi zilipelēkbaltos toņos veidotie tērpi ir vienkārši un gaumīgi, retro stilistikai atbilstoši. Laiku pa laikam, darbību uz skatuves papildina video gabaliņi, organiski sapludinot mūziku, deju un video vienā veselumā. Noslēdzas viss, kā nākas, ar mīlestību, ja atceramies filmas „Mazulis” („The Kid”) ainas – tas ir stāsts par vientuļo pusīti un vientuļo vīrieti, kas beidzot atrod ģimeni (un bez jel kādām divdomībām – vienkārši un skaisti).
