„Guļošais Buda” apvieno sevī kā dienvidnieku temperamentu, tā apcerīgumu, darbība lielākoties notiek uz pustumšas skatuves, un ir tiklab strauja, rituāla, kā filosofiska, kurā nav lieku kustību.
Viss iesākas un noslēdzas ar lampiņas iedegšanos un izdzišanu tumsā. Sākumā it kā signalizējot, pēc tam ievadot/noslēdzot stāstu. Lampiņa atrodas uz sarkanas sēdoša Budas figūriņas un izskatās mazliet komiski, ja velk paralēles ar tradicionāliem spožu domu attēlojumiem komiksos vai multfilmās. Tik pat vienkārša pieeja arī Budas tēlam skatuves aizmugurē – dejas laikā, lēnām, no vairākiem „spilveniem”, piepūšas uz sāna guļošs un uz vienas rokas atspiedies, smaidošs tēls.
Virs dejotāju galvām virpinās rožaini papīra saulessargi, mūzika mainās no opermūzikas līdz rituāliem, šamaniskiem, dunošiem motīviem, dejas no dinamiskiem lēcieniem līdz absolūtam mieram, noslēgumā kādam dejotājam apsēžoties lotosa pozā un otram viņu aiz padusēm paceļot uz aiznesot pie Budas kājām.
Otru uzvedumu – „Akvārijs”, dažiem jau fragmentāri bija iespēja vērot iepriekšējā vakarā uz operas skatuves Baleta festivāla Gala koncertā. Uzvedumam nav vienas sižetiskās līnijas, tie ir atsevišķi stāsti par saulainu pludmali, dzīvi krastā un ūdenī. Dejas kā dažādu krāsu akmentiņi vai gliemežvāki jūras malā. Līdzīgi, arī mūzika variējas no „The Chemical Brothers” līdz franču šansoniem, iepinot arī pa kādam spāniskam motīvam.
Ar ļoti vienkāršiem līdzekļiem tiek panākts maksimāls efekts. Iesākumā, sarkanu bārkšu aizkaru, tikai ar roku kustībām, septiņi tumsas slēpti dejotāji pārveido fantastiskos rakstos, uzburot ūdens kustības efektu. Turpinājumā, nelielas galējības – balerīna-transvestīts, ar improvizāciju par klasisko baletu. Tikām pāri sarkano bārkšu aizkaram jau projicējas melnbalta zīmējuma ainas, attēlojot haizivis, kas „izklaidējas” atpūtnieku pilnā pludmalē, tam seko dinamiskas dejas un drīz vien jau un atmosfēru nosaka idilliska ainava fonā – zaļas palmas, zilas debesis un baltas smiltiņas. Sākas nelielas orģijas, žonglējot ar kokosriekstiem, ananāsiem un divdomīgiem jociņiem.
Spāniski krāšņi dejotāju tērpi un nacionālo deju elementi. Apliecinot neprognozējamo dabu, sievietes drīz vien pārtop vēršos, sagādājot nopietnu pārbaudījumu nabaga toreadoram.
Tomēr pludmale nav tikai atpūtas un izklaides zona vien, tā ir arī zemūdens pasaule. Gan reāla, gan nereāla. Zemūdens mīlestība – nāriņa un kāds nirējs, uz ekrāna slīdošas ainas atkal papildina un atdzīvina roku radītā bārkšu aizkariņa kustības. Vienubrīd sarkanās bārkstis saplūst ar košsarkanas medūzas attēlu un skatuves priekšplānā iznākušas dejotājas sarkanrožaino kleitiņu. Kaislība un atdošanas, koša piepūšamā hēlija zivtiņa un diskobumbas gaismiņas, lūk, zemūdens romance.
