Divdesmitā gadsimta sākums Japānas impērijai bija spožs – tai izdevās sakaut Krieviju, 1.Pasaules kara laikā sagrābt vairākas vācu kolonijas un turpināt ekspansiju Ķīnā. Šīm veiksmēm bija venkāršs izskaidroums - Japāna varēja lepoties, ka ir pirmā Āzijas valsts, kura spējusi modernizēt savu rūpniecību un bruņotos spēkus pēc Rietumvalstu parauga un nu varēja netraucēti izplest savu ietekmi Klusajā okeānā un Āzijā.
Arī 2.Pasaules karš Japānai sākās ļoti veiksmīgi – ar amerikāņu flotes sabombardēšanu Pērlharborā un Singapūras ieņemšanu. Tomēr Japānas varenība un sākotnējie panākumi bija mānīgi, tā bija tikai ārējā spožā čaula, kura slēpa iekšēju vājumu. 19.gadsimta veiktā modernizācija patiesībā bija vien “kosmētiskais remonts”, kura īstais mērķis bija vecā dzīvesveida un tradīciju iekonservēšana. Japāņiem tas bija drīzāk neizbēgams kompromiss ar modernās pasaules nepatīkamo realitāti, nevis patiesa vēlme sevi pārveidot. Pārapdzīvotība un ekonomiskās problēmas trīsdesmito gadu beigās Japānu nostādīja krustcelēs – vai nu sabiedrības un ekonomikas “kapitālais remonts”, vai karš. Japānas impērija izvēlējās otro ceļu un tika satriekta pīšļos.
Japāņu sakāves apmēri ir grūti aptverami – Japāna zaudēja visas kolonijas, kuras tā pusgadsimta laikā ar milzīgām pūlēm bija ieguvusi, bruņotos spēkus un savu lepnumu - floti, Japānas pilsētas bija sabombardējusi amerikāņu aviācija un Japāna vēl šodien ir vienīgā valsts, kura piedzīvojusi kodolbombardēšanu. Amerikāņu karaspēks okupēja sagrauto valsti un piespieda japāņus atteikties no paša svētākā – viņu imperatora dievišķā statusa. Uzlecošās saules zeme uz desmit gadiem iegrima dziļā tumsā un japāņu iespējas atgūties no sabrukuma un pazemojuma šķita niecīgas. Milzīgs bezdarbs, bads un inflācija, kura pat pārsniedza mūsdienu Latvijas rādītājus (1946.gadā 364,5%), šķita nepieveicams ļaunums.
1955.gadā Japānas ekonomiskā struktūra izskatījās vēl sliktāk nekā pirms kara – tās rūpniecība vēl nebija atguvusies no kara postījumiem un lauksaimniecībā nodarbināto skaits bija pat pieaudzis, saimniecību nomāca milzīgs ārējais parāds un negatīva tirdzniecības bilance. Bet jau pēc nieka piecpadsmit gadiem Japānas nacionālais kopprodukts apjoma ziņā atpalika vienīgi no ASV, pakāpjoties no trīsdesmit piektās līdz otrajai vietai pasaulē. Eksports bija pieaudzis gandrīz 40 reižu, inflācija tuvojās nullei un visu šo laika posmu vidējais kopprodukta pieaugums svārstījās ap neticami augstajiem 10-11%. Rezultātā 1970.gadā Japāna varēja lepoties ne vien ar otras spēcīgākās pasaules ekonomikas statusu, bet arī kā tehnoloģiski augsti attīstīta zeme ar pasaules efektīvāko masveida ražošanas sistēmu.
Ekonomisti un vēsturniek to, kas notika ar Japānu laika posmā no 1955. līdz 1970.gadam, parasti dēvē par „Japānas ekonomisko brīnumu”. Un kā gan citādi lai to apzīmētu? Vēl arvien pētniekiem grūti racionāli izskaidrot kā un kādēļ japāņiem bija izdevies paveikt kaut ko tik neticamu, jo zemās izejvielu cenas un toreiz vēl nepiesātināto pasaules tirgu labākajā gadījumā varēja uzskatīt par ekonomiskos panākumus veicinošu apstākli.
Šķiet, galvenie ekonomiskā brīnuma cēloņi meklējami sabiedrības pārveides programmās, kuras Japāna sāka realizēt četrdesmito gadu beigās un piecdesmito gadu sākumā. To mērķis bija jaunas, industriālas, modernai ekonomikai atbilstošas sabiedrības izveidošana, piemērojot japāņu tradīcijas un mentalitāti jaunajām vajadzībām. Citiem vārdiem sakot, Japānas ekonomisko panākumu pamats bija grandiozas kultūras transformācijas - tradicionālās vērtības tika salauztas vai piemērotas jaunajai ražošanas sistēmai. To, cik radikālas bijušas šīs pārmaiņas, mēs varam novērtēt, salīdzinot mūsdienu japāņu apsēstību ar jaunajām tehnoloģijām un pirmskara vispārējo nievājošo un pat naidīgo attieksmi pret tehniskajiem jauninājumiem. 2.Pasaules kara laika propagandas sludinātā garīgā cīņa pret amerikāņu zemisko tehniku ir bez pēdām pagaisusi.
Kamikadzes lidotāju pašuzupurēšanās tieksme tika pārnesta no kaujas lauka uz rūpnīcām, tradicionālās ģimenes vērtības pārvietotas no sadzīves uz ekonomiskajām attiecībām un pieticība izmantota vispārējas krāšanas psihozes izvēršanai, kura deva tik nepieciešamos investīciju miljardus jaunas rūpniecības radīšanai. Valsts politiskā vadība izvirzīja jaunu ideālu – amerikāņu dīvesveida sasniegšanu un sabiedrība tika veiksmīgi mobilizēta šī mērķa panākšanai. Plašo valsts organizēto sociālā menedžmenta „Jaunās dzīves” (vienkārši sakot „smadzeņu skalošanas”) programmu rezultāts bija jaunas, racionālas, uz materiālajām vērtībām orientētas, pilsētnieciskas sabiedrības radīšana. Un tad sekoja Japānas ekonomikas brīnumainie piecpadsmit gadi.
