Gleznošanas iemesli
Cilvēks kā jutekliska, uz sajūtām un vajadzībām balstīta būtne nespēj iztikt bez sev līdzīgiem un bez vides, kurā realizēt savu eksistenci – precīzāk – būšanu. Cilvēkam nepieciešams kairinājums, bez kairinājuma būšana nav iespējama. Māksla no zinātnes atšķiras ar juteklisko, uz sajūtām balstīto, darbības sfēru. Respektīvi, pasaule ne tikai tiek izpētīta, bet arī sajusta. Savukārt, jutekliskums saistīts ar kairinājumu. Kairinājums var būt fizioloģisks, intelektuāls utt. Mākslinieks, saņemot kairinājumu, reflektē par to. Piemēram, ja mākslinieku kairina kāda cita mākslinieka(-ku) darbi viņš var reflektēt par tiem kā rezultātā tiek attēlota māksla. Ja mākslinieku kairina idejas viņš reflektēs par tām. Kairinājumu ir daudz un tie var pārklāties, sintezēties, veidojot sarežģītas kodētas vizuālas struktūras, kuras bieži vien bez autora komentāra nav atkodējamas un uztveramas.
Manā gadījumā galvenais emocionālais kairinājums nāk no dabas – no vides, kurā dzīvoju. Savukārt, galvenais intelektuālais kairinājums nāk no cilvēka rīcības ar dabu – vidi, kurā dzīvoju. Daba (vide)iztiek bez mums – mēs neiztiekam bez dabas (vides). Respektīvi – mana izvēle, vēlme un interese darbībai divās dimensijās ir reflektēt ar un par cilvēka ietekmi uz dabu (vidi).
Metode un medijs
Kad saņemts kairinājums (sitiens) no dabas (vides) nepieciešams to fiksēt. Šis sitiens ir momentāns un prasa zibenīgu rīcību, jo bieži viss notiek kustībā. Mūsdienu cilvēks dzīvo dinamiski, tāpēc, lai viss būtu maksimāli autentiski, labākais fiksācijas veids ir foto. Plenērs un skicēšana dabā šajā gadījumā neder. Fotoobjektīvs ir precīzāks par cilvēka aci. Tas ir bezkaislīgs un atbrīvots no zināšanas. Strādājot plenērā, gribot, negribot motīvs tiek apaudzēts ar zināšanām un tās var kaitēt objektivitātei, tādējādi saņemtais pirmais un nepastarpinātais kairinājums no dabas tiktu pazaudēts vai arī kļūt pārāk subjektīvs. Fiksētie attēli tiek atlasīti, analizēti datorā un rezultātā izvilkta saņemtā kairinājuma vizuāla esence. Atlikums – fons tiek noklusēts. Šeit svarīgi piebilst, ka dabas fotofiksācijas netiek apskatītas no klasiskās ainavas uzbūves principiem, un, lai gan gala iznākums var atbilst šiem principiem, tie nav svarīgi. Kā jau minēju likumu nav – atļauts ir viss.
Varētu teikt, ka ar iegūto un apstrādāto fotoattēlu vajadzētu pietiek. Tomēr fotogrāfijas plusi slēpj sevī arī mīnusus, jo tā ir ierobežota laikā – fotoattēls vienmēr ir tagad, tam nav pagātnes un nākotnes. Fotoattēls ir bezkaislīgs un ass, kā nazis un tam ir ,visbiežāk, intelektuāla iedarbība. Mūsdienās fotogrāfijas tiek uzņemtas prātam neaptveramos apjomos un ātrumos (pat līdz 10 kadriem sekundē) padarot attēlu NESVARĪGU un NEVĒRTĪGU. Tomēr cilvēki tic fotogrāfijas patiesumam, pie tam – automātiski. Savukārt, glezniecība, no laika viedokļa, ir gara un izplesta. Uzgleznotais tiek uztverts laikā, kā bija, ir un būs. Gleznojums visbiežāk ietver sevī pašvērtību, paštīksmi, tehnisku kaifošanu, līdz ar to zaudējot objektivitāti un saņemtā kairinājuma autentiskumu (šeit runa iet par mimēzi – īstenības atdarināšanu mākslā). Glezniecība, manuprāt, bieži vien ir smaga, taukaina, grūta, apaudzēta un neadekvāti dārga, tādēļ izvēlos zīmējumu. Zīmējums manā izpratnē ir kaut kas pa vidu starp fotogrāfiju un glezniecību – tāda, kā gara (laika ziņā) fotogrāfija. Veidoju glezniecisku zīmējumu (bieži zīmējumu uz gleznojuma), kas ir tuvu fotogrāfiskam. Metode ir pēc shēmas: sitiens no dabas – atlase, analīze – atsitiens. Sitienam un atsitienam ir jābūt ar ekvivalentu emocionālo piesātinājumu. Dabā var saskatīt daudz dažādu tēlu, tomēr svarīgi ir atlasīt raksturīgākos, interesantākos, domveidojošākos, lai rastos jauns dabas (vides) tēls, kurš liek mums sajust un domāt par to, kas bija ir un būs, kāds bija ir un būs, kāpēc bija ir un būs.
Pārdomāt vai apdomāt?
Pārdomas raksturīgas glezniecībai, bet man svarīgi, lai to nebūtu – lai nekas nav izdomāts vai transformēts. Gleznojot gleznotais tiek izdomāts un tam ir grūti noticēt, tāpēc izvēlos apdomāt nevis pārdomāt. Darbi ir apdomājumi.
Ekonomiskais aspekts
Dzīvojam laikā, kad dabas resursi izsīkst, bet pieprasījums pēc tiem aug. Daudziem cilvēkiem dzīves līmenis ir iztikas minimuma robežās. Šādā situācijā nav attaisnojama dārga māksla, jo tā ir mazāka un daudz nevērtīgāka par cilvēku. Tas ir iemesls, kādēļ mani darbi ir mazi un arī to izmaksas ir maksimāli mazas. Daudzi gatavie darbi tiek dzēsti un to pamatnes izmantotas atkārtoti. Tāpat darbi, kas ilgstoši netiek pabeigti tiek sazāģēti, virsmas nokasītas un izmantotas atkārtoti. Šīs aktivitātes (izstādes „Nomalība”) mērķis ir parādīt, ka ir iespējams ar minimāliem līdzekļiem (LVL 200) segt darbu izmaksas, nodrukāt ielūgumus, plakātus, informēt sabiedrību un izdot katalogu, nepiesaistot ārēju finansējumu.
Nomalība
Latvija ir Eiropas nomale. Dzīvoju Rīgas nomalē. Vietas, ko zīmēju ir nomales (piemēram, ceļmalas). Mūsdienās, uz sevi centrētajam cilvēkam, daba ir nomale. Dabas tēls mūsdienu mākslā ir nomale. Pats sevi sabiedrībā uztveru, kā nomali. Purvs, ko zīmēju nav piemērots cilvēkam dzīvošanai un ir pilnīga un absolūta nomale. Degradētās teritorijas, kuras zīmēju ir purvmalas. Izstāde notiek Rīgas nomalē. Izstādītās bildes ir nepopulāru un nomaļu domu materialitāte. Tāpēc Nomalība.
Mazajā zālē – purvs
Šeit absolūti nav svarīgi, kā tas ir uztaisīts. Zīmēšanas tehnika un paņēmieni nesatur virtuozitātes elementus – izvairos no jel kādas virtuozitātes. Visos attēlos ir mūsdienas. Tas notiek tagad un ir neticami. Materiāli: koks, audekla atgriezumi, pelnu grunts, ogle. Ogle ir pelni, un, tāpēc rezultāts ir PELNI UZ PELNIEM. Izmantotie attēlu resursi iegūti fotosesijās laikā no 2004. līdz 2007. gadam. Darbi ietver sevī pirmo purva sērijas daļu (fāzi) – degradēts purvs.
Tēli:
Mirusi ainava
Degradācijas metode – notekgrāvji
Degradācijas iemesls (mērķis) – kūdras ieguve
Degradācijas sekas – krituši koki, dzīvi miruši koki (nāve)
Lielajā zālē daba ar – idejām (traucējumiem).
Reiz biju pie jūras. Un viena auss bija aizkritusi. Nebija iespējams saslēgties ar vidi, kurā atrados, jo ausī džinkstēja. Aptvēru sevi, kā izolētu vienību, nošķirtu no visuma. Ar acīm redzēju jūru, ar vienu ausi dzirdēju troksni galvā, ar otru – jūru un netālās šosejas trokšņus, un domāju domas, kas nebija saistītas ar jūru. Tā tulkojamas akrila krāsas uzlikas šajos dabos – trokšņi, traucējumi, idejas, domas. Šī izstādes daļa veidota pēc augstāk aprakstītās metodes un papildināta ar akrila uzlikām. Izmantoto attēlu resursi iegūti fotosesijās laika posmā no 2004. līdz 2008.gadam.
Galvenais motīvs – mežs. Kāpēc? Mans vectēvs dzīvoja mazā guļbūvē meža vidū bez elektrības un citām mums pierastām ērtībām. Bērnībā tur bieži ciemojos un tas ir atstājis neizdzēšamu iespaidu. Mežā dzimšana, dzīvošana un miršana notiek vienuviet un vienlaicīgi. Tas ir redzams un novērojams no viena skatu punkta. Dzīvības cikla dažādās stadijas papildina un izskaidro viena otru, un tā bezgalīgi. Tā ir universāla doma. Nozīmīgs aspekts ir arī tas, ka daudzviet kapi ir mežā.
Trīsgadīgā meita reiz ienāca darbnīcā un teica: „Nu, paskaties, tēti, man šķiet, ka tev māja iemaldījusies mežā”. Bet mājas tur nebija!
Tēli:
Dekors – daba, kā ornaments, spēļu laukums, izklaide
Ainavu arhitektūra – iespēja koku izrakt mežā un pārstādīt piemājas dārzā
Gruntsgabala saskatīšana ainavā
Dabas ierāmēšana un dalīšana
No meža nošķirti (izolēti, izdzīti) koki
Nomalības kopsavilkums
Es zīmēju to, kas tiek saukts par pasauli, šo sauli, mājām, zemi, vidi, vietu, zemeslodi, planētu, dabu, haosu, teritoriju. Mani interesē tā daļa, kur cilvēka darbība ir vismazāk aktīva, bet progress, iespējams, vēl nav regress. Tur, kur procesi notiek vislēnāk – nomales.
Dažas Personības, bez kuru ietekmes Nomalība nebūtu tāda, kāda tā ir:
Pols Sezāns, Heinrihs Bells, Vinsents van Gogs, Žoržs Serā, Leonardo da Vinči, Pablo Pikaso, Džaspers Džons, Roberts Raušenbergs, Džīns Arps, Fransisko Hosē de Goija, Buda, Djego Velaskēzs, Demjens Hērsts, Entonijs Gormlijs, Ilmārs Blumbergs, Vilnis Zābers, Miervaldis Polis, Kurts Vonnegūts, Imants Vecozols, Gerhards Rihters, Larijs Rivers, Liks Tīmans, Vilhelms Sasnals, Igors Šuvajevs, Laodzi, Marsels Dišāns, Džons Keidžs, Eduards Kļaviņš, Helēna Demakova, Barbara Gaile, Sonic Youth, Mogwai, Sigur Ros, Ieva Iltnere, Boriss Bērziņš, Uno Daņiļevskis, Radiohead, Jēzus Kristus, Stīvs Raihs, Lorija Andersone, Arvo Pērts, Ivars Heinrihsons, Eduārs Manē, Kristo, Roberts Rīmens, Moriss Luis, Roberts Moriss, Braiens Īno, Deivids Bērns, Deivids Silvians, Roberts Frips, Žans Maikls Baskjā, Kevins Volans, Lū Harisons, Alberto Džakometi, Anri Matiss, Jozefs Boiss, Jozefs Košuts, Karls Andrē, Sols Levits, Donalds Džads, Marks Rotko, Džeksons Poloks, Bruno Vasiļevskis, Roberts Smitsons, Jānis Avotiņš, Andreas Gurskis, Juris Rubenis, Deivids Hoknijs, Andris Rubenis, Ričards Hamiltons, Māris Subačs, Hardijs Lediņš, Juris Boiko un vēl Andreas Gursky un vēl un vēl.
