Kā ierasts, pasākumu rīkoja autoru biedrība AKKA/LAA un šogad pirmo reizi tā norisinājās jaunajā Rīgas Mākslas telpā, kas uz vienu nakti kļuva, ja ne gluži par pasauli, tad autoru pilsētiņu gan, kurā bija gan Kino bulvāris, gan Gleznotāju iela, Fotogrāfu kvartāls un Dzejnieku laukums.
Darbu apvienošanas kārtībā, ierodoties pasākumā tā mazliet pēc desmitiem, secinu, ka palaistas vairākas interesi rosinošas uzstāšanās, piemēram, grupas „Dzelzs Vilks” un „Astro`n`out”, Ērikas Bērziņas, Aivara Eipura un Marta Pujāta dzejas lasījumi un Jura Kulakova un Viktora Jansona veidotā muzikālā cikla ar Jāņa Ziemeļnieka dzeju fragmentu atskaņojums čella pavadījumā (tiesa, par pēdējo gan topu mazliet vēlāk mierināta, jo, kā skaidro viens no šī uzveduma vaininiekiem V. Jansons, 18.maija pirmajās stundās, Muzeju naktī, gaidāma īstā jautrība – diska prezentācija).
Kā manāms, visa līdzšinējā pasākuma sekas ir ārkārtīgi labs publikas noskaņojums. Kas, nav mazsvarīgi, sliktāks nekļūst. Izstāžu telpā „Intro” uz ekrāna slīd animācijas filmas „Spēlēju, dancoju” kadri, uz skatuves spēlē „Z-Scars”, sarkanu aizkaru apvilktā buduārā, telpas vidū, arī danči, uz kuriem jau retais vairs jāmudina. Pārējo telpu dala citas mākslas – Kaspara Zariņa, Māra Subača, Kristiāna Brektes, Izoldes Cēsnieces, Kirila Panteļejeva, Diānas Dimzas-Dimmes un citu autoru radītas gleznas, zīmējumi un instalācijas, un Roberta Krauzes krāšņie tērpi.
Fotokvartāls, kas stiepjas aizmugures sienas visā garumā, starp 5 baltiem krekliem (hm, jauna metafora?) tver vairāku fotomākslinieku radītos melnbaltos pasaules atspulgus, tostarp, Gunāra Bindes sieviešu tēli, Kaspara Gobas fiksētie ģimeņu portreti, biedējoši reāli, un Ilmāra Znotiņa apcerīgās, urbānās ainavas.
„Kad piebur vārdus, tad notiek brīnums.” Šovakar tas nav tikai citāts no Ilonas Brūveres dzejoļa „Biļete uz cirku”, kas papildina Aivara Liepiņa fotodarbu sēriju par cirka aizkulisēm.
Tikām uz papīra puķu skatuves jau kāpusi dzejniece Agnese Krivade, pa kādam zināmam, pa kādam jaunākam dzejolim, bet arvien tai pašā mazliet asajā manierē. Viņu nomaina Goran Gora ar nelielu grupas darbība retrospekciju – izlasi un, tā kā neviens no autoriem uz skatuves neuzkavējas ilgāk par pārdesmit minūtēm, tad jau kārta nākamajam – dzejniekam Guntaram Godiņam, kas ceļ priekšā kā savus darbus, tā igauņu dzejnieku tulkojumus, rindas par putekli, kas ada pudeli, spuldzi, kas vāc herbāriju un balto sirds ledusskapi. Bet uz ekrāna, līdzās skatuvei, slīd mākoņi. Un tikai.
Skatītāji sarosās. Retro un Ingus Pētersons. Uz laiku aprimušās dejas sarkanajā stūrītī atdzīvojas ar jaunu sparu, uz brīdi pat pie skatuves uzrodas dejotāju pulciņš, ar sajūsmu uzņemot kā „Varavīksni”, tā citas Paula radītās kompozīcijas.
Sirsnīgi pateicoties visiem iepriekšējiem iesildītājiem, dažas minūtes pirms pusnakts, uz skatuves kāpj „Suņa Stunda” un, tā kā solists tikai dzejā „drūms kā maitu lija”, jo viņam „pavasara depresija”, viss turpinās uz priecīgi dejojamas un līdzdziedamas nots, sākot ar pazīstamajiem gabaliem „Asins līst” un „Sliede”, līdz pat grupas jaunākajam sasniegumam, aizkustinoši smeldzīgam Ingas Gailes dzejoļa „Kūku Maija” ieskaņojumam.
Nu jau vairs tikai Laimis Rācenājs, un pasākums kļūst mazliet rimtāks, skatītāju rindas tukšojas, autori pošas mājup, domājams, lai atlikušo nakti veltītu nevis miegam, bet, kā klājas, pavadītu to iedvesmas spārnoti un radošu spazmu mocīti.
