Mūsdienu leģenda par Lohnesa briesmoni dzima 1933.gada 2.maijā. Šajā dienā Skotijas laikraksts „Inverness Courier” ziņoja par kāda laulātā pāra manīto radījumu Lohnesa ezerā un šī sensacionālā vēsts ātri pāršalca visu Lielbritāniju. Par to, ka divsimts metru dziļajā ezerā mitinās dažādas dīvainas dzīvības formas, bija pārliecināti jau senie pikti un viduslaiku misionāri, bet nu par to rakstīja arī lielākie valsts laikraksti. Neskatoties uz to, ka tika izsludināta 20000 mārciņu atlīdzība tam, kurš noķers briesmoni, daudzajām zinātnieku un dažādu entuziastu ekspedīcijām tas līdz šim nav izdevies.
Daudz veiksmīgāki par angļu zinātniekiem un zvejnekiem bija itāļu partizāni, kuri 1945.gada 28.aprīlī notvēra savas zemes ievērojamāko briesmoni – Benito Amilkaru Andrea Musolīni. Bijušais Itālijas diktators 2.Pasaules kara pēdējās dienās kopā ar sievu mēģināja bēgt uz Šveici, lai izvairītos no Lielbritānijas vai ASV karaspēka gūsta. Netālu no robežas dučes apsardze pārgāja partizānu pusē un Benito un viņa sievas Klāras Petači pārģērbšanās vācu formās nespēja glābt viņus no nonākšanas tautas atriebēju rokās. Benito un Klāra tika nošauti un pēc tam aizvesti uz Milānu, kur uz vairākām dienām izkarināti vispārējai publiskai apskatei.
Nākamajā dienā, 1945.gada 29.aprīlī, amerikāņu karaspēks atbrīvoja vecāko nacistu koncentrācijas nometni Dahavu. Tā tika izveidota netālu no Minhenes tkai dažas nedēļas pēc Hitlera nākšanas pie varas un pirmie tās iemītnieki bija nacistu partijas politiskie pretinieki. Vēlāk viņem pevenojās Jehovas liecinieki, čigāni, recidīvisti un no 1938.gada arī ebreji. Cauri Dahavas nometnei, kura veica militārās rūpniecības pasūtījumus, zinātniskos eksperimentus ar cilvēkiem un kalpoja kā ieslodzīto tranzīta vieta uz lielajām nāves nometnēm, izgāja aptuveni ceturtdaļmiljons cilvēku. Amerikāņu karavīri Dahavas nometņu kompleksā atbrīvoja aptuveni trīsdesmit tūkstošus cilvēku. Viņi bija tik satriekti par to, ko ieraudzīa šinī briesmīgajā vietā (piemēram, trīsdesmit vagonus ar līķiem), ka apšāva sagūstīto nometnes apsardzi. Tie bija pēdējie piecsimts šeit noslepkavotie cilvēki.
Arī nākamā diena, 1945.gada 30.aprīlis, nebija daudz omulīgāka. Kamēr latviešu, krievu un holandiešu karavīri izmisīgi aizstāvēja. Berlīnes centrālos kvartālus pret milzīgā sarkanarmijas pārspēka uzbrukumiem, pilsētas drēgnākajā bunkurā noindējās un tūlīt arī nošāvās cilvēces ļaunuma etalons Ādolfs Hitlers. Ādolfa un viņa sievas Evas Braunas līķi tika aplieti ar benzīnu un sadedzināti turpat pie bunkura divas dienas pirms Berlīnes kapitulācijas. Noslēpumainība ap Hitlera nāves apstākļiem un viņa mirstīgo atlieku likteni bijusi pateicīga augsne dažādu savērestības teoriju dzimšanai – piemēram, ka Trešā reiha vadonis pēdējās kara dienās ar zemūdeni aizbēdzis uz Argentīnu, bet sadedzināts viņa dubultnieks. Jāatzīmē, ka pie pazemes dzīves pieradušajam Ādolfam un Evai ceļojums zemūdenē tik tiešām varēja šķist ideāli pavadīts medusmēnesis.
Noslēgumā vēl daži vārdi par divām dzelzs lēdijām, kuru diženās gaitas sākās šajā nedēļā. Nesenākā no viņām, Mārgareta Hilda Tečere, 1979.gada 4.maijā kļuva par pirmo Lielbritānijas premjerministri. Rūpniecības privatizācija, uzvara karā ar Argentīnu, Rodēzijas (Zimbabves) neatkarības atzīšana un nikna cīņa pret Ziemeļīrijas separātistiem bija pamanāmākie angļu dzelzs lēdijas veikumi. Vairākas uzvaras vēlēšanās palīdzēja Tečerei kļūt par vienu no atpazīstamākajām Lielbritānijas politiskajām ikonām.
Par pavisam cita veida ikonu (1920.gadā nonākot svēto kārtā) kļuva kāda necila franču meitene, kuras ceļš pretim slavai un nemirstībai sākās 1429.gada 29.aprīlī. Šajā dienā septiņpadsmitgadīgās zemnieku meitenes Žannas d’Arkas vadītā franču karaspēka nodaļa no angļu aplenkuma atbrīvoja Orleānas pilsētas garnizonu. Turpmākās Žannas kaujas gaitas pret angļiem bija tikpat veiksmīgas un jūlijā viņas atbrīvotajā Reimsā tika kronēts jaunais Francijas karalis Kārlis VII. Meitenes tālākā militārā karjera gan nebija tik panākumiem bagāta un pēc nonākšanas burgundiešu gūstā un pārdošanas angļiem viņu sadedzināja uz sārta kā raganu. Vēl arvien paliek neatbildēts divi lieli jautājumi – kas būtu noticis, ja Simts gadu kara kaujas laukā satiktos Mārgareta Tečere un Žanna d’Arka, kā arī tas, kā „tumšajos viduslaikos” bija iespējams, ka meitene, kurai mūsdienās nebūtu ļauts piedalīties pat pašvaldību vēlēšanās, komandē Francijas armiju.