Argentīnas tango rašanās saistās ar Buenosairesas nomalēm, ostas rajona imigrantu vidi 19.gadsimta otrajā pusē, kad šo sabiedrību veidoja dažādu tautību un rasu sajaukums, tie ir gan iekarotāju konkistadoru pēcteči, gan melnādainie vergi, indiāņi, kreoli, metisi, vietējie un imigranti. Dažādi sociālie slāņi ar sarežģītām attiecībām. Tai pat laikā Argentīnu uzskata par eiropeiskāko Latīņamerikas valsti, Eiropas tautību sajaukums tur patiesi iespaidīgs – līdzās spāņiem un itāļiem, poļi, vācieši, ungāri, ebreji un citi, līdz ar to arī atšķirīgās kultūras un tradīcijas kritušas „vienā katlā”.
Pilsētas vide, pieticīgie dzīves apstākļi, ilgas pēc dzimtenes, darba meklējumi, mēģinājumi aprast ar jaunajiem apstākļiem, vilšanās, bezcerība un aizmiršanās, tas pamatā. Parīzes salonu tango, stalts mazliet distancēts, elegants un kaismīgs reizē, ir kas cits, tas sācies Pirmā pasaules kara laikā, kad Eiropā no Jaunās pasaules atgriezās turp izbraukušo pēcteči.
Izrāde vispirms atgādina par klasiskajiem priekšstatiem, kā dejojams tango. Aizkars atveras, aizveras, atdalot četru pāru izdejotas variācijas par klasisko tango, tādu, kāds vērojams uz balles deju grīdas.
No pieklusinātām līdz pavisam vētrainām emocijām, tā ir kaķa un peles spēle, kurā nekad nevari būt drošs, kurš ir kurš. Labi redzams, ka deja pielāgojas pāra raksturam, nevis otrādi, jo kustību kopums pamatā paliek nemainīgs, viss pārējais ir abu veidotais dialogs – vai nu tā būtu saruna, koķetērija, izaicinājums vai provokācija...
Pirmās daļas noslēgumā uz skatuves iznāk visi četri pāri, sievietes greznās plīvojošās kleitas nomainījušas pret vienādiem melniem svārciņiem un sarkaniem ņieburiem. Šī, un, vēl jo vairāk, pēc pauzes sekojošā nākamā dejas uzveduma daļa, ko izdejo trio – Viņš un Viņas, aizved skatītājus pie tango jutekliskajiem pirmsākumiem. Pie dejas, ko mazos Buenosairesas krodziņos savulaik dejoja jūrnieki un vietējās prostitūtas.
Īpaša loma ir arī nelielajam orķestrītim uz skatuves – pianists, čellists, akordeonists un vijolnieks, ne vien pavada dejotāju sniegumu, bet viņu atpūtas pauzēs turpina uzturēt klausītājos mazliet kņudinošas sajūtas. Noskaņa mazliet līdzinās situācijai, kad pēkšņi uz ielas gadās sajust pazīstamas smaržas, uz brīdi tiek aizturēta elpa, domās mēģinām šķetināt kur, kad, kāpēc... un tikām sajūta jau pagaisusi.
