28.aprīļa vakarā Rīgā, Dailes teātra Mazajā zālē pulcējās ne tikai dejasmīļi (kas ietver gan pašus dejotājus, gan skatītājus), bet arī tāda īpaša cilvēku suga kā Latvijas kultūras akadēmijas studenti un pasniedzēji. Šīs sugas pārstāvjus vieno vairākas vārdos grūti aprakstāmas pazīmes, tomēr, ja mēs mēģinātu tās apkopot, šajā sarakstiņā noteikti būtu jāiekļauj : atvērtība pasaulei un tās norisēm, personība (ar lielo P), dažnedažādi talanti, apbrīnojamas darbaspējas, neprāts (to visu uzņemties un darīt), spēja nekad sevi līdz galam neizsmelt un arvien paplašināt savu spēju robežas.* Tāpat arī Modernās dejas horeogrāfijas pirmā kursa studenti, kas sagatavojuši šīs izrādes, acīmredzot, strādājuši melnu muguriņu…
Benno Vorhams (Zviedrija) – "Tuvs attālums"
"Telpa starp cilvēkiem, cilvēku attiecības, cilvēku vērošanas, pārdomas – tuvums un attālums. Mēs meklējam tuvumu un tuvību, vienlaikus saglabājot attālumu un distanci…" Tā lasām autoru sniegtajā izrādes aprakstā. Lai nesabojātu prieku tiem, kuriem laimēsies šo izrādi redzēt dzīvē, pārāk smalki to neaprakstīšu, vien pieminēšu, ka izrāde sastāv no vairākām dažāda garuma etīdēm dažāda skaita cilvēku sastāvā. Savukārt izrādes vizuālo noformējumu lieliski paspilgtina divi prožektori, ko pēc nepieciešamības pārvieto un pieregulē paši dejotāji. Horeogrāfija – moderna un interesanta. Izpildījums – labs ( manai neprofesionāļa acij tas rādās pat lielisks). Lai mazliet jūs sakārdinātu pastāstīšu par vienu no smaidus izraisošākajām ainām – tātad meitene vasarīgā kleitiņā uz vēdera izstiepusies guļ uz sola. Augšup pieslejas viņas pēcpuse. Tad nolaižas. Tā pāris minūtes viņa glaužas gar solu un ik pa laiciņam saka "mjau!". Ja jūs saprotiet uz ko tas zīmējas…
Guntis Spridzāns (Latvija) – "Piedošana klusē"
Izrāde, kas pārbaudīs jūsu nervu sistēmas stingrību. Un tad sniegs atvieglojumu. Ne tik daudz ar deju, kā ar izrādes muzikālo noformējumu. Jo cik gan ilgi viens cilvēks var izturēt aizņemta telefona signālu? Un cik ilgi savienojuma gaidīšanas signālu? Bet brīdī, kad būsiet kļuvuši jau gana tramīgi un tuvu izmisumam, atskanēs mierinošas ģitāras skaņas un bērnu balsis, kas atkal vedīs pie prāta…
Izrāde kopumā dažnedažādos veidos atgādina mūsdienu sabiedrības piesietību mobīlā tālruņa klausulei (vai piemēram interneta videi), mazliet piemirstot iespēju vienkārši aiziet ciemos..satikties un varbūt vienkārši kopīgi paklusēt.
Virpi Juntti (Somija) – "Katve" ("Krēslas zona")
Krēsla nav. Ir krēsli. Krēsla ir . Tikai tā ir aiz loga, bet mēs atrodamies zonā ( lasīt –Dailes teātra Mazajā zālē) un baudām pēdējo šīvakara moderno deju izrādi "Krēslas zona". Brūngani zaļgani toņi dejotāju tērpos rosina domāt par dabu, par mežu pievakarē, kurā kāds ļaužu bariņš ir aizmaldījies un vienīgā viņu gaisma ir lākturis…
* secinājumi izdarīti balstoties uz dzīves laikā gūtu zināmu pieredzi vairāk kā trīs gadus vērojot šīs sugas indivīdus viņu brīvajā dabā, savvaļā, Latvijas kultūras akadēmijā, Ludzas ielā 24, kā arī tai piederošajās telpās Zirgu Pastā un Kino Dzirnavās.
