29.aprīļa vakarā Dailes teātra Lielajā zālē notika kāds neparasts eksperimentāls deju priekšnesums. Bet iesākumā neliels paskaidrojums.
Spēles noteikumi ir šādi:
* piedalīties var ikviens, kurš vēlas iejusties dejotāja ādā (pat ja viņš nekad, nekad savā mūžā nav apāvis ne pastalas, ne puantes, ne klabošās stepa kurpītes);
* katrs interesents dodas pie kāda no 10 projektā iesaistītajiem horeogrāfiem, ņemot līdzi jebkādu melnbaltu apģērbu, kurā viņam/viņai vēlāk būs jāuzstājas;
* katram horeogrāfam ir tieši 2 h laika, lai savai tikko sastādītajai dejotāju grupiņai iemācītu horeogrāfiju klasiskās mūzikas pavadījumā;
* apmācības notiek 29.aprīlī no plkst. 16.00- 18:00 desmit dažādās deju zālēs Rīgā;
* viss notiekošais tiek filmēts, lai vakarā uz ekrāna Dailes teātra skatuves mums būtu iespēja noskatīties pāris minūšu garu filmiņu (kas savdabīgi- uz ekrāna tiek projicēti veseli 2 datora montāžas programmas logi, viens pareizi, otrs blakus – spoguļrakstā).
Pasākuma sākums nedaudz aizkavējas, bet tas nudien nav nekas neparasts, jo pēc manas pieredzes gandrīz visi pasākumu sākumi mēdz aizkavēties. Šajā vakarā viss notiek maksimāli nepiespiestā gaisotnē, katrs rāda, ko māk un dara to no sirds. Arī vakara vadītāji ir satraukušies un jau pirmajā teikumā pārsakās ( vēlāk tas tiks atkārtots vismaz 118 reizes un to darīs visi trīs vadītāji, kas tā vien šķiet arī tikko kā no ielas pasaukti un samulsuši nu īsti nezina, kas jāsaka un tā)... Arī pasākuma tehniskais (ne)nodrošinājums izraisīja pāris smieklu lavīnas skatītāju zālē. Kopumā šis vakars ir slavasdziesma (atvainojos – slavasdeja!) pašdarbībai, pašiniciatīvai un labajai gribai.
Kā pirmie mūs priecē paši mazākie. Latvijas Kultūras akadēmijā šodien tikuši aicināti visi, kuri ir vecumā no 3 līdz 12 gadiem. Mazie dejotāji savu deju godam nodejo horeogrāfu Montas Vanderes un Vitas Bekmanes pavadībā, un noslēgumā visi priecīgi un mīļi apskaujas.
Horeogrāfs Valērijs Oļehno savas divas stundas pavadīja kopā ar grupiņu jauniešu Dailes teātra foajē. Viņa horeogrāfija tapusi tieši turpat uz līdzenas vietas, jo kā atzinās Valērijs, neko iepriekš viņš gatavojis nebija, lai radošais process būtu spontāns un pilnīgi dabīgs. Rezultātā tapusi deja, kurā redzam sastopamies visu mūsdienu tīņu sugas eksemplārus – ir gan aktīvie muskuļainie sportisti, gan leļļveidīgās meitenes, gan kāda pelēka pele, gan kāds pārstāvis no mūsu platuma grādos jaunākās tīņu šķirnes: emocionālajiem bērniem (kā mūs informē stereotipi, šie ir tādi īpaši bērni, kuri staigā lielākoties melnās drēbēs, kedās, diagonālām sasukām, vēlama esot arī dzejošanas prasme un morālas ciešanas). Priekšnesums izdevies interesants un asprātīgs.
Latvijas Kultūras koledžā šajā vakarā dejot tika aicināti visi vecumā no 12 līdz 18 gadiem. Viņus mācīja horeogrāfi Agnese Bordjukova un Andris Kačanovskis. Dejas horeogrāfija atgādina kādu nebūt strautiņu vai strauju upi, jo vismaz minūti vai divas mēs redzam, kā jaunie dejotāji nepārtrauktā plūdumā dejodami skrien/lec/brien pāri zālei un šī straume neapsīkst. Citējot man zālē blakus sēdošo meiteni, Latvijas Kultūras akadēmijas studentu padomes vadītāju Vitu Taubi : „Viņiem labi sanāk! Aizdomīgi labi!”
Horeogrāfe Rūta Nordmane savus dejotājus sagaidīja deju skolā „Dzirnas”. Viņu deja mazliet samulsina zāli, jo pirmais, ko redzam ir divas meitenes, kuras dodas paklanīties publikai. Kādu laiciņu viņas tā stāv, un neviens nesaprot, kas notiek vai drīzāk, kāpēc nekas nenotiek? Vēlāk izrādās, ka dejas sākums bijis ieplānots tieši šāds, jo pēc mirkļa uznāk vēl un vēl jaunieši, kas dodas paklanīties. Arī vēlāk dejā šis elements atkārtojas bieži.
Līga Liberte – šo vārdu arī izrādās ļoti grūti izrunāt mūsu vakara vadītājam, viņš ir centīgs un patrenējas vairākas reizes, mazliet gan aizraujas un aizsapņojas tā, ka jāsāk prātot, vai tikai Līga Liberte nav viņam pārāk stipri iepatikusies... Līdzīgi kā vairākos šīvakara priekšnesumos arī šie dejotāji ik pa laiciņam uzņem raitāku soli un „bizo” pāri skatuvei. Dejas beigās redzam īstu svētlaimi jauniešu sejās, viņi peld, airējas rokām un smaida siltāk par maija saulīti. Visjautrāk klājas kādai meitenei, kuru pāri skatuvei nes uz rokām, viņa „peld” un absolūtā labsajūtā dzied „lalalalalā” un ik pa laikam iesmejas.
Kā nākamie savu priekšnesumu atrāda horeogrāfa Arņa Siliņa skolnieki, kuri iepriekš tikušies Latvijas Kultūras akadēmijai piederīgajā Zirgu Pasta deju zālē. Pirms dejas paredzēts vēl kāds pārsteigums – saruna ar dziedātāju un mūzikas pasniedzēju Ilzi Paegli, kura padziļināti studējusi senās mūzikas interpretāciju. Tas viss saistībā ar skaņdarbu, kuru dzirdējām skanam fonā dejotājiem. Tā kā Ilze šobrīd atrodas Oslo, sakari tiek nodrošināti ar interneta tehnoloģiju palīdzību, taču šāda „Skype” saruna nevedas īsti raiti, jo, kamēr signāls nonāk līdz otram galam, tomēr paiet neliels laiciņš un skatītāji tikmēr lokas smieklos. Diemžēl arī dejas laikā fonā redzama video pārraide, kur manāma aizdegta svecīte un daži fragmenti no mūziķes. Tas viss ļoti novērš uzmanību no pašas dejas, kuras izpildījums, principā, bija labs.
Lai pieteiktu nākamo horeogrāfi vakara vadītājs iznāk uz skatuves ar beņķīti, apsēžas un saka, ka tagad viņš palasīšot Olgas Žitluhinas biogrāfiju.Tā kā šī horeogrāfe ir tiešām pieredzes bagāta un apmācījusi gandrīz visus citus šai vakarā dzirdētos un redzētos horeogrāfus, kad tie vēl bija LKA modernās dejas horeogrāfijas kursa studenti, tad saprotams, kāpēc šī biogrāfija, kas ir vakara vadītāja rokās, izskatās pēc paprāvas grāmatas. Kad puisis jau apņēmības pilns ver vaļā pirmās lapas, no zāles otra gala atskan Olgas balss, kas saka, nē, nē, labāk nevajag to lasīt!
Mēs, atviegloti nopūšamies un priecājamies par deju, kas seko: vairākās grupiņās uz skatuves stāv jaunieši. Neaizmirsīsim, ka arī šim tāpat kā visiem citiem priekšnesumiem, fonā skan klasiskā mūzika. Šajā gadījumā tā ir jautra un bezbēdīga. Tāds ir arī dejojums. Zāles priekšējā pusē redzam puisi, kurš iepazīst savu ķermeni, to apčamdot, tad paskatoties sev zem krekla un biksēm. Brīdī, kad garām aizspriņģo meitene, viņš it kā nokautrējas, bet pēc mirkļa to atsāk. Pamazām viņam piebiedrojas arī citi interesenti, tiesa gan viņi nepēta šo puisi, bet paši sevi un, lai tas veiktos sekmīgāk, citi sāk arī izģērbties. Kā vēlāk pamanām, zāles aizmugurē stāv vesela rinda jauniešu, kas tērpušies vien apakšveļā, viņi savukārt pēta drēbes, ko vilkt mugurā un tad viņi tās velk. Horeogrāfija ir izdevusies lieliski un skatītāju sajūsma ir neviltota.
Horeogrāfes Inga Raudinga, Inga Krasovska un Anna Dubrovska aicina dejā seniorus. Viņi uzsāk deju ar uzsvilpienu un metas pie zemes tā, ka šķiet tūdaļ sāksies īstas armijas cienīgas apmācības un visiem būs „jāatspiežas” vismaz 20 reizes. Bet nekā, viņi kā zirnekļi vai vabolītes vai kādi citi kustoņi ņem un sāniski pārvietojas uz zāles vidu. Turpinājumā redzam dejiskas dejas un ne miņas no militārisma līdz pat dejas nobeigumam, kad divi dejotāji atkal ar rokām un kājām ir pie zemes, un tajā pašā kukainiskajā manierē viņi dodas uz aizkulisēm.
Kā pēdējie šo vakaru noslēdz „Dzirnu” vadītājs Agris Daņiļēvičs un viesis no Itālijas Markus Zmoelnig. Uz skatuves kāpj arī viņu draugs Kārlis Auzāns, čellu trio Melō M dalībnieks, viņam līdzi, protams, ir uzticamais biedrs čells, kurš sākumā tiek strinkšķināts kā ģitāra, bet vēlāk dzied pilnā rīklē, ja tā drīkst izteikties. Šīs dejas horeogrāfija papildināta arī ar skatuves rekvizītu – trepēm, kuras tiek izmantotas visdažādākajos veidos un brīžam pat jāapbrīno mazo dejotāju drosme tik veikli uzrāpties/ izlocīties/ izstaipīties pa šīm trepēm. Lieliski. Bet ko gan citu mēs varējām no viņiem gaidīt?
