Doma laukumā atklāta fotoizstāde „Viena diena Latvijā”

Izstāde, kurā lūkojama šodiena un... kaut kas mazliet tālāk par vakardienu.

1987.gada 28.augusts – 70 profesionāli fotogrāfi no Padomju Savienības, Somijas un Vācijas Federatīvās Republikas 24 stundas portretē toreizējo Padomju Latviju – rūpnīcas, partijas komitejas, kolhozi, bibliotēkas, kafejnīcas, kapsētas, slimnīcas, pirtis, mājas un ielas. Doti vairāk kā 700 obligāto uzdevumu un 3 brīvās izvēles tēmas.

2007.gada 31.augusts – 54 profesionālie fotogrāfi ar asistentiem, 150 īpaši uzaicinātie fotogrāfi un vairāk kā 6000 fotoamatieri no Latvijas un ārvalstīm. 1500 obligātās (daudzas no tām ietver tos pašus cilvēkus un vietas, kas iemūžināti pirms 20 gadiem) un brīvās izvēles tēmas.

Izstādes atklāšanas dienā, kādā radio reportāžā dzirdētie skatītāju viedokļi gan lika mazliet ieplest i ausis, i acis. Gandrīz visas tās bija slavas dziesmas progresam, tam kā Latvija attīstījusies, paradoksālā kārtā atgādinot tieši to viedokļa izklāsta formu, kas bija vēlama pirms 20 gadiem.

Lai nu progress kur progress (jautājums strīda vērts), tomēr divu Latviju salīdzinājums nenoliedzami ir interesants. No pilsētas centra līdz lauku nomalēm, no dzemdību nama līdz kapiem, no „sovietiskas” ēdnīcas līdz nu jau dažiem tik pat sēras atmiņas raisošajam klubam „La Rocca”. Veiksmīgs arī fotogrāfiju izvietojums uz lieliem, divpusējiem pelēkiem „blokiem”, kur tās nereti veido uzskatāmus pretstatus „agrāk – tagad”.

Tiesa, brīvdabas izstādei ir arī daži mīnusi. Man neatbildēts paliek jautājums, kāda izskatīsies ekspozīcija pēc pāris varenām lietusgāzēm un cik daudzi attēli izdzīvos pēc skatītāju cītīgās to vērošanas, kuras rezultāts jau pēc pirmajām divām dienām ir notecējis spļāviens uz kādā fotogrāfijā fonā redzama Ļeņina portreta (lai nu būtu politiskā pārliecība, bet pie kā vainīgs fotomākslinieks, lai pret viņa darbu tā izturētos?) un pamatīgs caurums, ko kāda roka vai lietussargs iztriecis citā bildē.

Par pašu izstādi – iespējams, ka tās ir apšaubāmi nostalģiskas tieksmes, tomēr gribas saskatīt daudz dziļāku estētiku aizgājušā laika attēlos. Varbūt pie visa vainīga melnbaltā attēla maģiskā iedarbība, ļaujot pilnu vaļu fantāzijai, ko krāsainā fotogrāfija iedarbināt nespēj. Katrā ziņā melnbaltie attēli pārsvarā šķietas gan jūtīgāki, gan dabiskāki. Grūti teikt, vai tā ir filmas un digitālā skatījuma atšķirība, vai fakts, ka brīžam tieši krāsa reizēm mazliet pabojājusi ieceri, lielformāta attēlā kļūstot pārāk zila, zaļa, sarkana... Tomēr, lai nu kas katru skatītāju uzrunā vairāk, būtiski, ka izstāde šo izvēli starp skatu/atskatu piedāvā un dara to vērienīgi.

Par vērtīgāko šīs akcijas produktu, gribas uzskatīt maija vidū gaidāmo fotomākslas albumu „Viena diena Latvijā”, kurā tiks apkopotas vairāk kā 400 fotogrāfijas. Šis tad arī varētu būt visuzskatāmākais laika lēciena salīdzinājums.

Paralēli Doma laukumā skatāmajai, maija sākumā savu ceļu pa novadu pilsētām sāks četras reģionālās izstādes, jāpiebilst gan, ka tajās būs lūkojami tikai konkrētajā reģionā safotografētie darbi:

- Kurzemes reģiona izstāde tiks atklāta 14.maijā Kuldīgā;
- Zemgales reģiona izstāde tiks atklāta 6.maijā Bauskā;
- Vidzemes reģiona izstāde tiks atklāta 10.maijā Valkā;
- Latgales reģiona izstāde tiks atklāta 8.maijā Daugavpilī.